| |
[Jul. 10th, 2012|12:57 am] |
Meklēju šodien vienu adresi, bet google maps veda pie autostāvvietas/grausta/nojauktas mājas paša centrā.
- Ļaujies, lai tevi nes, tev nav, ko zaudēt - ieslidināju mob kabatā, paraustīju plecus un pateicu sev.
- da nu - tā tevi aiznesīs kaut kur daudzmiljonu pilsētā. attapsies bomžu rajonā - kontrolfrīkiskais prāts teica
Nebija jau, ko zaudēt, jo īsti nebija kam zvanīt un kam prasīt. Atslābinājos un gāju, pētot skatlogus un saldējuma bodes. Jau pēc 15 minūtēm pārsteigumā sastingu - manā priekšā bija meklētā plāksnīte. Pavisam kreisā vietā.
Tad man vajadzētu uzrakstīt par to, kā šovakar smagi aplauzos, bet nezinu, kā lai apraksta situāciju, lai neizklausītos pēc pēdējās muļķes. Tāpēc uzrakstīšu tikai secinājumus:
Reiz kāda gudra biznesa trenere man teica - Tev viss būs, tikai tu par visu maksāsi 3x vairāk.
Vo, samaksātu šovakar un viss man būtu!
Turklāt bieži vien tā ir gatavība maksāt, gatavība atļauties kaut ko tieši pašai. Izvēle, nedomājot, kā paaugstināt vidēji aritmētisko laimes sajūtu telpā, bet padomāt ekskluzīvi par sevi. |
|
|
| |
[Jul. 10th, 2012|11:47 pm] |
Strādāju ar kompīti lidostā līdz pēdējai minūtei, kad visi pasažieri bija sakāpuši un lidostas darbinieki jau sāka veidot ekskluzīvas attiecības ar mani.
Lai gan pirms pus stundas viss gāja kā pulkstenītis, lidmašīnā kompis pēkšņi neslēdzās...
Izņēmu bateriju un ieliku. Slēdzu vēlreiz. Tas bija mēms.
Mani uzmetās zosāda. Pārskaitīju visus darbus, kurus plānots lidojuma laikā paveikt, prezentācijas nākamajai dienai un nākamajai nedēļai un šausmas palielinājās.
Izņēmu vēlreiz bateriju. Aizvēru acis un domāju kaut kā tā: visaugstais, ja tu esi debesīs, esmu pašlaik Tev maksimāli tuvu. Zinu, Tev ir laba humora izjūta, bet šādi labāk nevajag.
Ieliku bateriju, pagriezu kompi otrādāk un ieslēdzu.
Ekrāns izgaismojās, lai paziņotu, ka ir gatavs darbam...
Un savu solījumu uzticīgi pildīja. |
|
|