| |
[Feb. 29th, 2012|08:50 am] |
Vakardiena bija tik saspringta un savāda, ka vakarā palika tikai viena opcija - baseins.
Pa ceļam kādā vietējā "labi un lēti" iepirku dārgu, bet vislētāko peldkostīmu. Bez laikošanas - parasti man der standarta lielākais izmērs standarta bērnu veikalos un vismazākais pieaugušo. Melnu, ar sirsniņām un spīdīgiem plastmasas bumbuļiem. :/
Tā peļķe ar nosaukumu "izcils interjera paraugs", izrādījās paliela ūdenskrātuve 15m garumā, kura bija par lielu, lai sauktu to par vannu, bet tomēr par mazu un jocīgu baseina nominācijai, 1,20 metru dziļa un kādus 32 grādus silta.
Slīdēju bez skaņas kādas padsmit reizes vienā un otrā virzienā - no sienas ar mākslīgu sauli, kura uz tumšās ūdens virsmas veidoja dzeltenu atspulgu līdz stikla sienai, aiz kuras bija nostādinātas dārgas automašīnas.
Klusums, cilvēku neesamība, izcila mūzika labi apskaņotā telpā, ūdens siltums un mehāniskā peldēšana ar masējošiem ūdens virpuļiem ap augumu iegremdēja vieglā transā. Interesanti, ka šāda bezpersoniska, anonīma, industriāla vide, kur nav vajadzības izlikt uz galda dvēseli savu, kur nevienu neinteresē tavs ceļš, sniedz pretējo efektu - vēlmi atbrīvoties un padomāt. Par Būtisko.
Un sailgoties. Pēc Būtiskā. |
|
|
| |
[Feb. 29th, 2012|04:56 pm] |
Mančestera! Man nepatīk ceļot, tāpēc ka nejūtu vietas un nejūtu cilvēkus. Šī pilsēta ievilka jau pirmajos soļos. Tik tuva sajūta nekad nav bijusi, kaut sanācis klīst apkārt samērā daudz. Tik tuva, ka pat šķiet - es te esmu dzīvojusi kādā no pagājušajām dzīvēm. Tā noteikti bija draņķīga dzīve, bet tomēr - iracionāla māju sajūta. To, protams, pastiprina pavasaris ar +15 un bezvējš. Ir OK, pat neskatoties uz to, ka visu laiku smidzina. pat ne smidzina - sajūta tāda itkā tu dzīvotu lietus mākonī. Bet ir silti, droši un forši.
Reāli, es te atbraucu uz 18 minūšu sarunu. Sēžot stikla būrī ar lēdiju, kura vada 3000 cilvēku lielu kolektīvu, un dara to labi, pļāpājot par tehnoloģijām, sadarbību, dzīvi, ceļojumiem, noķēru to sajūtu, ka šeit gribu būt. Tā sajūta atnāca tik precīzi, ka sāku pat pētīt piedāvājumus birojiem. Un cipars sanāk pat tāds pats kā tādai pašai platībai Vecrīgā :)
PS Pirms tam biju lasījusi, ka šajā pilsētā nav, ko redzēt. Un kā vēl ir! :) |
|
|
| |
[Feb. 29th, 2012|09:33 pm] |
vauuuu!!! iekritu gultā un spilvenos kā mākonī. Nekad nebiju gulējusi tik īpašā matērijā!
Šī vieta vēl ir īpaša ar to, ka visā tiešām patīkami plašajā numuriņā nav nevienas atvilknes. Vienīgās aiztaisāmās vietas ir seifs un vannas istabas durvis.
tas ir kaut kas pretējs Londonai, kur dzīvoju melnkoka skapī. Tur vienīgā mēbele bija gulta (novietota uz koka paaugstinājuma ceļgalu atdauzīšanai). Viss pārējais bija pieejams, piespiežot sudrabotas plāksnītes tumšā koka sienā. galdi, plaukti, ledusskapis, garderobes, pat vannas istabas durvis bija noslēpts. Tā mani nepameta sajūta, ka dzīvoju ... skapī. Tas būtu ideāls izmērs mīļāko slēpšanai :D |
|
|