|
Feb. 29th, 2012|04:56 pm |
Mančestera! Man nepatīk ceļot, tāpēc ka nejūtu vietas un nejūtu cilvēkus. Šī pilsēta ievilka jau pirmajos soļos. Tik tuva sajūta nekad nav bijusi, kaut sanācis klīst apkārt samērā daudz. Tik tuva, ka pat šķiet - es te esmu dzīvojusi kādā no pagājušajām dzīvēm. Tā noteikti bija draņķīga dzīve, bet tomēr - iracionāla māju sajūta. To, protams, pastiprina pavasaris ar +15 un bezvējš. Ir OK, pat neskatoties uz to, ka visu laiku smidzina. pat ne smidzina - sajūta tāda itkā tu dzīvotu lietus mākonī. Bet ir silti, droši un forši.
Reāli, es te atbraucu uz 18 minūšu sarunu. Sēžot stikla būrī ar lēdiju, kura vada 3000 cilvēku lielu kolektīvu, un dara to labi, pļāpājot par tehnoloģijām, sadarbību, dzīvi, ceļojumiem, noķēru to sajūtu, ka šeit gribu būt. Tā sajūta atnāca tik precīzi, ka sāku pat pētīt piedāvājumus birojiem. Un cipars sanāk pat tāds pats kā tādai pašai platībai Vecrīgā :)
PS Pirms tam biju lasījusi, ka šajā pilsētā nav, ko redzēt. Un kā vēl ir! :) |
|