| |
[Jan. 25th, 2012|12:24 am] |
Hmmm, nez, kas manī ir mainījies pēdējā pus gada laikā - mana svētākā pārliecība, ka jebkas ir atrisināms sarunu ceļā, ir sašķobījusies.
Nē, varbūt pat nav sašķobījusies, bet aizvien vairāk iesakņoju sevī pārliecību, ka ekstrēmas metodes ir vieglākas, efektīvākas un nav tur, ko ķēpāties. Un galvenais - tērēt laiku!!!
Hmmm, bet mans sapnis taču bija iemācīties tādu pārrunu līmeni, lai es varētu sarunu ceļā vismaz atbrīvot ķīlnieku ieņemtu lidmašīnu.
Un, ja es sēdētu tajā lidmasīnā, man negribētos pretī nepacietīgu sarunu vedēju.
Bet tomēr - ar ieroci un labu vārdu būtu vieglāk strādāt kā ar labu vārdu vien. |
|
|
| |
[Jan. 25th, 2012|01:58 am] |
Es aizeju gulēt ar sajūtu, ka esmu radījusi kaut ko krutu.
Turklāt šī sajūta ir tik stabila, ka to pat nemainīs Megaprezentācijas rezultāti - es smaidīšu pat tad, ja mani saplosīs.
Jo reti izdodas izveidot kaut ko tādu, kam ir subjektīva vērtība arī ārpus molekurāras eksistences lietus lāsē.
Uztapa arī pieredze, izpratne, zināšanas.
Bija iespējas improvizēt.
Radīt.
Gandarījums. Garīgs gandarījums. |
|
|
| |
[Jan. 25th, 2012|09:08 pm] |
Es neesmu kārtīga, kur nu vēl pedantiska. Muzejiska kārtība mani pat dara nervozu.
Toties man ir spējas radīt un uzturēt tādu sistēmu mājās, ka naktī spēju pārvietoties absolūtā tumsā - aiznest datoru, pieslēgt pie lādētāja, to pašu izdarīt ar mobilo tālruni, aiziet uz virtuvi padzerties, paņemt jebkuru priekšmetu no skapja vai vannas istabas.
Jā, es taisnojos, jo atkal tā vietā, lai pucētu plīti, es sēžu gultā, dzeru tēju un lasu cibu. |
|
|