| |
[Oct. 4th, 2011|09:23 am] |
|
hmmmm, kāpēc mana pirmā reakcija pēc ziņām par projektu apstiprināšanu ir nevis bezgalīgs prieks, bet gan viegls lampu drudzis un samērā pamatota pretestība vērt vaļā dokumentus, lai atsauktu atmiņā visu, kas tur nakts stundās satriekts iekšā? |
|
|
| |
[Oct. 4th, 2011|09:54 pm] |
Šo rudeni laikam es laikam varētu nominēt par skaistāko ever - gan vizuālā, gan gaisa temperatūras, gan saturiskā piepildījuma ziņā.
Un labā vēsts ir tā, ka jau padsmit gadus man tāds šķiet ikviens rudens. Un katrs - aizvien labāks.
Katrs kopš tā silti miglainā rīta, kad piedzīvoju sajūtu, kā ir, kad aiz tevis aizveras durvis ar norādījumu - atpakaļ nenāc. Kad iestājas sajūta, ka tu zini, ka ir tikai 12 stundas sakārtot dzīvi, bet iet nav kur. Pilnīgi nekur.
Kad ir tā sajūta, cik svarīgi ir saņemt vienu iespēju. Tikai vienu. Ne kā pēdējo salmiņu, bet īstu iespēju.
Kad ir sajūta, cik grūti ir palīdzēt tev un cik viegli ir izdarīt pretējo - distancēties.
Un cik viegli ir tagad! Un cik viegli ir riskēt, atteikties no lietām. Nav bailes zaudēt visu. Jo nullei ir fenomenāls potenciāls. :) Un to zina tie, kuri ir krituši un cēlušies :)
Cik viegli ir ieelpot skaistāko rudeni ever, iegāzties zeltainu lapu kaudzē, izvilkt telefonu, uzgriezt numuru, lai pateiktu vienu vārdu:
- paldies! |
|
|
| Mūza vai mūzis needed |
[Oct. 4th, 2011|11:48 pm] |
Klau, kā lai atraisa Radošo Dzirksti?
Ko lai uzpīpē iedvesmai, ja nav, ko pīpēt un iedzer, ja vienīgais alko saturošais šķidrums ir uzrūdzis jogurts?
Hmmm... |
|
|