| |
[Sep. 12th, 2011|01:15 am] |
|
Vislabākās ir tās ziņas, kuras nav nopublicētas, un ir arī notikumi, kuri jāsvin nenotikuši. |
|
|
| |
[Sep. 12th, 2011|09:27 am] |
|
Vakarnakt ilgi netā meklēju vienu klipu . Tik ilgi un uzstājīgi, ka jau tad nojautu, kas man sapņos rādīsies. Parasti aizmiegu pusotrā minūtē, bet šoreiz, šķiet, atslēdzos uzreiz pēc plakstiņu aizvēršanas. Un nekļūdījos par nakts satrurisko daļu. Tajos bija jūra, kurai tuvojos, bet tā attālinājās. Tur bija cilvēki, kuri man bijuši blakus, bet kuriem nemaz neesmu centusies tuvoties. Un, iespējams, tieši tāpēc tik ļoti svarīgi, jo spēja ieturēt distanci šajā pārblīvētajā pasaulē var būt lielāka vērtība par spēju atkailināt dvēseli. Vispār, būtu labi tagad aiziet gulēt un pamosties nākampirmdien. |
|
|
| darbs dara darītāju |
[Sep. 12th, 2011|01:49 pm] |
dienā, kad man ir tik daudz darba, ka saldo ēdu pirmo, jo pēc tam zupa būs ieguvusi rijamo temperatūru, es izvēlos iet uz tuvāko ēdnīcu. (visbiežāk gan izvēlos nedoties nekur)
Pirms vairākiem mēnešiem, kad tur pirmo reizi iegriezos, pie kases bija masīva, nikna kundze, tipisks skolas pavāres prototips. Rijot asaras, ēdienus šķīvjos krāmēja jauna meitene. Rinda vilkās, kasiere viņai nežēloja īsas, neglaimojošas frāzes.
Šodien pie kases bija tā pati meitene un svieda strupus rīkojumus uz jauniņas, trauslas ēdienu krāvējas pusi, kura izskatījās tuvu asarām... |
|
|