| |
[Dec. 13th, 2011|02:03 am] |
Beidzot es esmu sapratusi, kas jādara, kad dvēseli pārņem dīvains sastingums un sāk šķist, ka es esmu kas vairāk kā naudas pelnītāja, kas vairāk kā sieva un māte. Pat sieviete. Kas vairāk kā cilvēks, dzīvojošs laika un zemes malā. Kad dvēseles krēsla ir tik liela, ka ir vēlēšanās triekties uz jūras krastu un pārsalt tumsā, vējā un lietū vai paņemt slotu un lidot uz mežiem, sakurt uguni kalna galā un sildīties tajā. Vienalga, varbūt dziedāt dziesmu, aizmirstu jau pirms gadu tūkstošiem, vai pat gaudot pret mēnesi, izstiepjot sen paslēpto vilcenes asti un saspicējot ausis.
utt. utjp.
Viss ir pavisam vienkārši - jātaisa kompis ciet un jāiet gulēt
Rīt es pamodīšos tā pati |
|
|
