Šodien B-bārā skan tikai latviešu mūzika. Šī dziesma mani vājā. Bet it kā saprotams - oktobris kā nekā.

Šodien no rīta vienā pasākumā, kur jauni uzņēmēji sniedza savas izsķirošās biznesa ideju prezentācijas, skaidri ieraudzīju to, par ko runā tik daudz teorijā - cik neaizsargāti cilvēki ir uz skatuves. Par to runā gan pieredzējuši lektori, gan aktieri. Kaut kādā ziņā viņi ir kaili, un auditorijai ir liela vara - iedot viņiem spēku vai saplosīt. Un auditorija tiešām spēj palikt par vienotu organismu. Un ir laba zīme, ja smejas visa auditorija, bet ļoti, ļoti slikta zīme, ja smejas viens. Un skaļi. Ko tas nozīmē, es vēl nezinu, būs jāpaskatās.

Tāpat interesantas veidojas attiecības ar klusumu. To ļoti labi zina profesionāli žurnālisti un nezina nervozi interviju sniedzēji. Ka tiem, kuriem nervi neiztur, mēģina klusumu aizpildīt ar visādu drazu, interviju gadījumā - brutāli izpļāpājoties par klusējamām lietām. Uz skatuves - sākot grūst neaptveramus skaitļus un faktus, tādējādi pazaudējot kontaktu ar skatītāju.