| |
[Sep. 22nd, 2011|01:25 am] |
Hroniskā negulēšana pa naktīm visādu patīkamu iemeslu dēļ novedusi mani pie tā, ka jau divas dienas dislocējos ar kompi uz rudenīgās terases, jo tur vismaz miegs tik ļoti nenāk. Rītdiena būs tāda pati.
Tā pamanīju rudeni, kurš par tik vērīgu raudzīšanos ir atalgojis mani ar vieglām iesnām. Un gājputnu rakstiem pelēkās debesīs.
Toties jūtos ieguvusi fundamentālu laimes sajūtu.
Un tā īsi pirms pusnakts līdz klusam baiļu sauciena līmenim iztrūcināju kādu kungu ar sirmu bārdu, kad es ar savu laimes sajūtu krūtīs, vieglām botām kājās un vestīti mugurā, neaprēķinot pieklājīgai distancei nepieciešamo apdzīšanas leņķi, klusi, viegli un ātri slīdēju viņam garām tumšā šķērsielā.
līdz šovakaram es domāju, ka mazās ieliņās baidās vienīgi sievietes augstpapēžu kurpītēs. |
|
|
