Lai gan ne gluži plānoti, šovasar esmu skrējusi, darījusi, pārkonvertējusi savu dzīvi un daudz ko piedzīvojusi. Pēdējo nedēļu notikumi vispār ir kaut kas komisks, jāteic gan, visādās nokrāsās. Kā jau mana nojauta teica, priekšnieciņš centās uzlekt augstāk par savu pakaļu. Pačibēja ar visu savu avīzi, līdz ar solījumiem par maksāšanu un nebeidzamo lielīšanos. Labi, ka priekšnojautu dēļ neiespringu uz rakstīšanu, vairāk braucot tur, kur pašai patika- ar Ķesteri parunājos, skolā biju, kāda vaina.
Otrs nejaukums bija cilvēks, kas lūdzās sesijai tik svarīgajam interneta rēķinam aizdot naudu, dabūsot atpakaļ ar kārumiem pa virsu. Tagad melo kā Minhauzens un ignorē, bet citkārt tēlo, ka ir lielākais džentlmenis, kāds vien uz šīs planētas redzēts.
Šis viss ir pupu mizas, bet viens no labākajiem draugiem, kas, pārvācoties uz citu valsti, paziņo, ka pārtrauc kontaktu, gan ir šokējoša parādība. Daba nemīlot tukšumu. It kā.

Tagad revīzija istabā. Viss tiek kārtots un pārkārtots, ar cerību, ka nevajadzīgais varēs doties prom, mantu apjomam samazinoties. Krājas te pagātne skapjos.
Ieguvumi? Tiku gan slavēta, gan lamāta lielo dzejnieku izpildījumā. Pabiju pie jūras dažas dienas un saņēmu interesantus piedāvājumus.. muzikālā ziņā. Izcepos saulē un peldējos lietū. Uzzināju savu gredzena izmēru.
Ja atgriezīšos no Valmieras bez jauniem notikumiem, jutīšos dziļi vīlusies.

Man tak muti nevar aizvērt, kad sāku rakstīt. Uzčubināju vienu ņūvzleteru saviem aizjūras draugiem, tagad kādi īsi pieturas punkti pašas latvietisko smadzeņu veselībai. Daudzzīmju tviteris man te, brīnos, kā es pati nepakaros, lasot šitās gramatiskās un literārās briesmas. (Bet viena ilggadēja žurnāliste reiz izteicās, ka viņai tā pat ir vajadzība- reizēm izteikties pavisam gramatiski nepareizi, tā kā varbūt nemaz nav tik traki ar mani.) Bet vēl par šo pašu tēmu- es laikam nekad neiemācīšos nepārdzīvot, ka cilvēki neprot atšķirt seniorus no senjoriem, rakstot muļķības pat reklāmas plakātos un svarīgos e-pastus. Nupat kāda aptieka atkal izsludinājusi jaunu akciju senjoriem, jāskatās, vai drīz skatu uz pamperiem, "hematogeniem" un aspirīnu neaizsegs plati sombrero. Kretīnisms man tāds, lūk. Bet citādi es parasti turu muti ciet. Jāprot izlikties par muļķāku mīļā miera labad, pārējo pat var paciest.

Biju starp 43 bērniem nedēļas garumā. Pirms tam tkal rakstiski piesolījos kļūt par pirmkursnieku un iet studēt. Kaut kāds vājprāts, ceru, ka šoreiz būs jaukāk. Bērni kā bērni. Man patīk vadīt. Saraksti, detaļas, atbildība, ņamm.
Biju kāzās. Vaimandieniņ, cik skaisti. Kāzās uzzināju par vēl vienu bildinājumu, tad nu kopā ar draudzeni, patizli smaidot, priecājoties un ķiķinot, gandrīz sākām raudāt jau pirms kāzām.
Tā jau saka, ka no labas dzīves sākam meklēt zelta blusas jeb vainas tur, kur to nav. Man gan nav tik daudz bieži satiekamu radinieku, kas bārstītos ar jautājumiem, tomēr ziņkārīgas un nepacietīgas draudzenes ir gan. Un tā nu mēs te kopīgi, bet katra pie sevis, domājam- nu, kad tad??
Pārāk daudz labu cilvēku izbrauc no valsts. Lāčādas tādas.

Viens aptracis sienāzis spēlē tik skaļi, ka šķiet, tūlīt izleks no sava mazā, zaļā ancuka un atstās vien balstiņu.
Un es jūtos tik sasodīti labi šovakar, ka vairs arī neko nevajag gribēt.

vuuuuhuuuu, birojā 6 praktikanti no 7. Strādāsim slapjām mugurām.

Ir tik dīvaini atkal blenzt uz savām vidusskolas atzīmēm, rakt laukā vecos dokumentus un uziet iestāšanās dienas kino biļeti. Un ir pilnīgs miers. Un pārliecība, ka viss neizdarāmais ir izdarāms arī dažu dienu laikā. Es eju uz savu vietu.

Apkārt draugi un paziņas cits pēc cita saderinās un precas. Īsts kāzu maratons sāksies.

Vai tu traks! Ja kolektīvs, kam sastāvā "pats Leons, Helēna un Donāts", sajūsminās par Tavu darbu, tad ir sajūta, ka kaut kas tomēr dzīvē uz priekšu iet!

Šķiet, ka viss mainās pa minūtēm. Darbi, plāni nedēļai un gadam, pienākumi, turpmākā dzīvesvieta un cilvēku kontingents un cilvēki paši. Man nav nojausmas, kurš no visiem iespējamajiem variantiem piepildīsies, ko es darīšu un kā dzīvošu. Darbi, pasākumu, palīdzēšanas un idejas rodas viena pēc otras, mājās es neesmu tikpat kā nemaz un konkrēti atpūtai laiku nemaz nesanāk ieplānot, jo ikdiena vairāk vai mazāk paiet uz koferiem un riteņiem.
Un tas nemaz nav slikti. Es saprotu, ka citādāk nemaz nevaru sevi izdzīvot un pasaulē palaist. Man vajag būt tajā virpulī, zināt vairāk, gribēt zināt un darīt vairāk, sapņot lielus sapņus, būt lietas kursā par visu, būt visam pa vidu un audzēt jaunas idejas. Var teikt, ka man ir nedēļa, lai izlemtu savu nākotni, kas diez ko skaidrāka nav kļuvusi. Tomēr es jūtos laimīga par to, ko daru šobrīd. Pēc gada sevis nīdēšanas tas ir jāspēj novērtēt.

Lai arī cik jauki būtu savest kārtībā lietas sev apkārt vietā, kur tik sen nav būts, šķiet, ka savest kārtībā sevi būs iespējams tikai prom no šejienes. Neviena jauka vārda, plēšanās, mūžīga neapmierinātība un problēmas cita pēc citas. Lai iet, es atkal dzīvoju ceļā un uz koferiem!

Man reti gadās ievērības cienīgas izgāšanas, jo vienmēr visu ļoti plānoju un pārdomāju. Tad nu šodien izpildīju normu par visiem iepriekšējiem gadiem un izgāzos kā veca sēta. Ja meklējam tajā labo, tad man ir mirklis vairāk darbiem, ko šodien nekā nepaspēju izdarīt. Redaktora pēkšņie pārsteigumi.

Ieslēdzās angliskais garastāvoklis. Gribas runāt, klausīties, atkal dzirdēt mīļos un tik ļoti pierastos akcentus... Jā, pret british english gan man organisms izturas ar manāmu piesardzību, smadzenes ko tādu sagremo daudz grūtāk. (Lai gan apsveru iespēju, ka reiz ekskursijā dzirdētā krievu valoda ar vācu akcentu mūžam paliks nepārspēta.)

To, cik ļoti esi piesiets, saproti tikai tajā brīdī, kad sāc šīs saites raut. Līdz tam brīdim ir pārliecība, ka "ja es tiešām gribētu, tad mierīgi izdarītu to, to un to", tikai pa vidu ir daudzie "bet", kas to neļauj darīt. Un tad sākas.
Es vēl slēpjos. Striķus esmu pārrāvusi, bet to plīsuma vietu slēpju plaukstā. Iztālēm vicinu un saku, ka viss ir jauki. Ir jau, bet, iespējams, tikai no mana skatpunkta. Nezināšana šobrīd ir labākais, ko citu nerviem varu piedāvāt.
Dream big!

Visi pasaules gudrie drīz mani lamās un zinās, kā man labāk dzīvot, bet man šķiet, ka veselu mūžību neesmu bijusi tik laimīga kā šovakar. Ja būs jāaplaužas, tad vismaz būšu mēģinājusi un zināšu, ka citādi nevar. Jūtos apmēram tā:
“It is a risk to love.
What if it doesn't work out?
Ah, but what if it does.”
― Peter McWilliams

Love un live diezgan līdzīgi.

Un šķiet, ka viena no manām mīļākajām sajūtām mūžīgi paliks tā, kas ir pēc citu vārdiem- esmu sajūsmā par tavu dzeju. Nav nekā labāka, kā kādu ar dzejoli saraudināt, aizkustināt un likt domāt.

Mana mīļākā vieta šī filmas treilerī (otra ir mazā meitēna sajūsma un palēciens, skatīt 0:42. https://www.youtube.com/watch?v=STXvAhrVP0U

Ja es tik daudz nedomātu, tad tagad paceltu cepuri, pateiktu visam "adios!" un laimīga aizietu.

Oi, es nevaru, aizvien vairāk saprotu, ka mans jaunais darba devējs ir ar lielām ambīcijām, augstu pašvērtējumu un vēlmi lekt augstāk par savu pakaļu, kura tomēr nepielūdzami velkas nopakaļ pa dziļiem grāvjiem. Tas izpaužas haotiskumā, pat man jūtamā neprofesionalitātē, kļūdaini nodrukātā jau pirmajā laikrakstā un skolnieciski stulbu pareizrakstības kļūdu ielaišanā, reģistrējot izdeviecību. Un tāds cilvēks ar manāmu pašlepnumu rāda visiem, cik labs žurnālists, rakstnieks un pedagogs viņš ir, nebaidoties sevi reklamēt visur pēc kārtas.
Ja savāksies, palikšu. Ja laidīs muļķi darbā, gribēs taisīt lielo naudu un tēlos seriālu zvaigni, joprojām esot bez reāliem panākumiem, nav problēmu visam uzmest un savu vārdu nekvalitatīvam produktam apakšā nerakstīt.

Dažreiz gribas kaut es tomēr nebūtu tāds topogrāfiskais idiots un saprastu, kur pārvietot savu cilvēciskā formā ietērpto masas punktu. Uz to vakanci jau tā skatos ar skepsi, vēl jātriecas ar autobusiem, jo stopēt nebūs laika un maršruta saprašanas... Augstās prasības.

Kā man nepatīk dzimšanas dienas. Tās vienmēr par savu tuvošanos liek manīt ar asarām un grauzēju sirds kambaros. Un ne gadi pie vainas.

Man pēkšņi sajūsmas, prieka un "es visu varu" momenti mijas ar pļekš momentiem, kad es neko nevaru, dzīvei nav jēgas, vietas pasaulē man nav un vispār viss ir galīgā grāvī. Šobrīd atkal. Kā es gribētu atgulties uz dienu, neko nedomājot. Taisīt ēst, rušināties pa dārzu, strādāt laukot un lasīt tējas, beidzot izdarūt kaut ko tādu, kas man neizsūc enerģiju. Es nevar', enerģijas rezerves ir tukšas.

Pēdējā laikā pārāk daudz kas riebjas.
Tas, ka istabas biedrene uzliek savu popsu uz visskaļāko un aiztinas no istabas uz nenosakāmu laiku, bet man riebjas klausīties mūziku (vēl pie tam TĀDU un vēl pie tam tk skaļi) kaut kam fonā. Tas, ka apkārtējie, it īpaši meitenes, lamājas kā dzēruši jūrnieki un savos gados svaidāš ar 16gadnieku jēlībām. Tas, ka nevaru saņemties mācībām. Saprotu, ka būs, atvainojos, galīgā pakaļā, un mana nākotne ir pavisam miglā tīta. Tas, ka man tikpat kā vispār nepienākas nekāda socializēšanās, droši vien tāpēc es tik izmisīgi ķemmēju e-pastus un sajūminos par katru ziņu, lai arī kādus pienākumus tas vēstītu. Tas, ka redzu, citus, kuri ne mācāš, ne strādā, un pat neplāno to darīt, jo saņem pietiekami lielas naudas summiņas, lai ballētos. Tas, ka es kā cilvēks, kam mūžam riebusies vienādā sistēma, esmu sevi tik ļoti novienādojusi ar pasauli un ielikusi sevi visdzelžainākajā sistēmā un grafikā, kas nepieļauj atlaides. Tas, ka man sasodīti trūkst mīļuma un uzmanības, neskatoties uz visiem statusiem, kādos it kā esmu, man, sasodīts, prasās vairāk, lai es spētu funkcionēt! Un es sāku rauties tur, kur nevajag. Tas, ka pieriebjas arī kursabiedru-karjeristu kompānija un aukstais aprēķins. Un tas, ka es nevaru visam tā vienkārši parādīt vidējo pirkstu un aiziet.
Iepriekš es šausmīgi uztraucos un gribēju, kaut mācētu uztraukties mazāk. Tagad man ir pilnīgs "pofig" un gribētos, kaut būtu vairāk prāta, atbildības sajūtas un motivācijas. Es zināju, ka kāpšu augstu, bet bieži nepamet doma, ka lecu augstāk par savu pakaļgalu un patiesībā to vairāk ne nevaru, bet vienkārši negribu. Tas, ka instancē, ko sauc par famīliju, arī viss neiet kā pa sviestu, un es nemaz nevaru tēlot hipiju un aizlaisties misijā uz citu valsti, kā man to gribētos, un ko es ātri vien varētu izdarīt, ja mani pie zemes nevilktu pienākumu un atbildības jūgs. I've got 99 problems un lielākā daļa ir galvā.
Viendien sapņoju, ka nomirstu, pāris dienas vēlāk- ka redzu halucinācijas, bet sapņi ir tik reāli, ka, nomodā esot, gandrīz vai ir neomulīgi. Varbūt tas no zālēm.
Un es te rakstu, krāmējos ar "Deko" žurnāliem un interjeru, vazājos pa prakses pasākumiem un baudu mākslinieku sabiedrību, bet visakadēmiskākās pasaules lietas krājas kaudzē. Es esmu neizsakāmi nīgra un pašlaik pati esmu klasificējama pie cilvēkiem, kuri man mēdz riebties- īgni, kašķīgi, visu negatīvi komentē, viss ir slikti, sevi savākt nevar... bet jā, diemžēl, es sevi savākt nevaru. It kā viss ir labi- ēst ir ko, jumts virs galvas ir, bet tāds tukšumjs, ka es labāk atdotu pēdējo zaptsmaizi par to, kas to spētu aizpildīt.
Un tas, ka vienīgais, ko var darīt, lai izlādētos, ir rakstīt te, arī ir diezgan riebīgi. Bet tāpēc jau šī ir miskaste dumsu brīžiem, labais nonāk citur.
Skumjas acis jums šovakar.

Nav sen muļķības publiski rakstītas. Vairāk vai mazāk. Nav lasīts arī, sēžu mucā. Un pašlaik grauju savu prestižo izglītību, sapņojot jaunības maksimālisma un "es arī gribu dzīvot" sapņus. Nu neesmu es tāds zombijs, karamašīna, karjeriste un kultūras nemīlētājs, lai man pietiktu ar kaut ko tik.. sausu, pelēku, nemainīgu un konstantu. Tā nu es gribu, snaikstos, lūru pār savu sapņu žodziņiem, mazliet pāri karinos, šo to darot, bet prom neeju. Jo tur ir džungļi, bet te, lai arī akmens kaklā, tomēr droši.
Tomēr vēl lielāka šausma ir konkrēti nezināt, ko gribēt, kur iet un ko iesākt. Ja zina, kur kalns, tad to kabatās var aiznest, bet vandīties pa līdzenumiem, bārstot smiltis uz labu laimi, nav prāta darbs. Vispārīgas apjausmas, sapnīši un lieli sapņi, drupačas, vilšanās sistēmā un apziņa, ka no kaut kā jādzīvo, bet šitā dzīvot arī negribas.
"Un, tad kad pienāks tas un būs izdarīts tas, tad gan es..." Nu ja, kad es nomiršu, tad gan es dzīvošu.
Cilvēks ir muļķa lops. Ar naivu, nepaēdināmu radošu dvēseli.

un cik dīvaini, ka ir cilvēki, ar kuriem dzīvē vispār nav nekāda kontakta, bet tik un tā virtuālajā vidē (arī bez tiešas kontaktēšanās) ir tik patīkami uzzināt viņu sāpes, domas, priekus un gaitas. nē, tie nav nekādi bijušie. varbūt vaina tajā, ka skaisti raksta. un personība, ai.
un varbūt tas, ka es tur redzu sevi. un tad kaut kā gribas mierināt un samīļot.. bet ne es tas mīļotājs, ne mani tādu vajag, nekā. vērotājs no malas, sak, nav ko bāzt degunu citās darīšanās. nesapratīs.

Ehh, smarža vēl mulsina manas smadzeņu šūnas un liek izšķīst krēslā un necelties. Jo nevajag. Jo neprasās. Ir labi tāpat, ar apziņu, ka tepat vien ir. Ar apziņu, ka nekas nav apsolīts, bet tieši nerakstītie solījumi dod plūstošo mieru. Tāda niecīga aukliņa, kurā esam iesieti, tomēr pārraut to neviens negrasās, varbūt tāpēc, ka nemāk.. bet varbūt tāpēc, ka nevēlas. Pasaule jau tādēļ vien šķiet jēdzīgāka, ja tev ir absolūta brīvība kā kaķim, varot staigāt, kur pašam tīk, bet tu atnāc un saritinies. Klēpī un siltumā mīļāk.

Nu ir jāģībst. Elpas pietrūkst, prāts maisās un domas šaudās. No vienas puses briesmīgi, no otras vilinoši un pievelkoši.
Būs ģībiens.