Nav sen muļķības publiski rakstītas. Vairāk vai mazāk. Nav lasīts arī, sēžu mucā. Un pašlaik grauju savu prestižo izglītību, sapņojot jaunības maksimālisma un "es arī gribu dzīvot" sapņus. Nu neesmu es tāds zombijs, karamašīna, karjeriste un kultūras nemīlētājs, lai man pietiktu ar kaut ko tik.. sausu, pelēku, nemainīgu un konstantu. Tā nu es gribu, snaikstos, lūru pār savu sapņu žodziņiem, mazliet pāri karinos, šo to darot, bet prom neeju. Jo tur ir džungļi, bet te, lai arī akmens kaklā, tomēr droši.
Tomēr vēl lielāka šausma ir konkrēti nezināt, ko gribēt, kur iet un ko iesākt. Ja zina, kur kalns, tad to kabatās var aiznest, bet vandīties pa līdzenumiem, bārstot smiltis uz labu laimi, nav prāta darbs. Vispārīgas apjausmas, sapnīši un lieli sapņi, drupačas, vilšanās sistēmā un apziņa, ka no kaut kā jādzīvo, bet šitā dzīvot arī negribas.
"Un, tad kad pienāks tas un būs izdarīts tas, tad gan es..." Nu ja, kad es nomiršu, tad gan es dzīvošu.
Cilvēks ir muļķa lops. Ar naivu, nepaēdināmu radošu dvēseli.