manā nāves iemeslā rītdienas avīžu virsrakstā būtu rakstīts-
1) nopinkšķējās tā, ka noslīka
vai vismaz
2) nopinkšķējās un nopludināja kaimiņus. tālākie notikumi neskaidri

un vienīgais, kas man šovakar liek justies labāk, ir lasīšana par čigānu bērēm.

Pavasari, es tevi nesaprotu. Manu galvu nemaz neapciemosi? Būtu vismaz vājprātam sastādījis kompāniju.

Es reizē tā svētā un grēcīgā
Un es esmu gatava iemīlēties.

Jā, ir mežā. Galīgā. Smadzenes netiek izmantotas un veselā saprata klātbūtne ir nopietni apšaubāma. Tā ir interesanta izvēle- būt mazliet egoistei un pabaudīt dzīvi vai arī vākt sevi kopā, cerot, ka tā būt pareizi un es nesalūzīšu.
Es gribu un man vajag. Bet es atkal nedomāju par sevi, mazais muļķagabals tāds.

"Manas domas un lūpas
Tik pie ābola rītos un vakaros tiecas.
Un varbūt pat labi,
Ka nekad līdz tam arī neaizsniedzas."
/Prāta Vētra/

Tu saki?

Es jau it kā varētu pateikt, ka man viss reāli besī un kretinē, un krīt un nerviem, bet es mazliet savākšos. Tikai mazliet.
Sniegā līdz ausīm. Štrunts par Lieldienām, vismaz tām, ko cenšas iebarot ar olu kalniem un tās stiepjošiem zaķiem. Baznīca ir aiz sniega kalniem un neejošiem autobusiem, mans miers ir tur un es netieku tam pakaļ. "Dziediet jaunu dziesmu." Klausos, ser. Būs jāpadzied, lai nesajuktu prātā. Taisnība jau ir, miers vispirms. Pēc tam pārējais.
Kur lai ņem enerģiju? Šogad esmu iztukšojusi visas paslēptās rezerves, šejienes aukstais laiks arī nav palīdzējis savākties ne fiziski, ne garīgi. Pļekš ira. Un mani, kas paspējusi jau piedzīvot pavasari un vasaru, šīlaikapstākļu un sajūtu ziema vienkārši nogalina. Bez specefektiem, tomēr lēni un mērķtiecīgi.
Godaprāt, cik ilgi līdz tev arī iestāsies pļekš?

Kur i mīlestīb?

saproti mani kā gribi
gribi mani kā saproti

Ak, Elsbergu Jāni, negribu tevi, bet saprotu gan.

Es palieku pārāk auksta un adataina. Jo pasaule taču ir briesmīga, nežēlīga un grib izsūkt visiem asinis.
Es vienkārši neticu. Un man joprojām kaut kur iekšā ir vēlēšanās būt maziņai, jo man tādai nekad nav ļauts būt. un arī tu man to neļauj, oh well. pats vainīgs.
Karotājkaķis.

Bet vispār man gribētos ticēt un ļauties, nedomājot, ka patiesībā viss atkal var saiet grīstē.
Vai tu zini, kas notiek, kad kausē ledus karalieni? Nezinu, ko lai tev saku. Pārstāj! Vai varbūt tomēr- turpini...

Ka, lai kliedz, ka iekšā tukšums? Man rīklē grūž to, ko nespēju sagremot.

Uz sabrukuma robežas jau nezin cik ilgi. Ir tas brīdis, kad mazliet gribas nomirt.
Glāb.

Es vienkārši neesmu pieradusi pie tādas uzmanības. Gadās.
Iedomājos, ja būtu slavena- tā, ka cilvēki uz ielas skatās virsū... es drīz vien juktu prātā un galvā galinātu cilvēkus. Tad sevi, tad citus. un tā.
Jo viss taču ir galvā.

ja dur, tad taisni sirdī. pareizi ir.

Man riebjas Ziemassvētki. Konkrēti riebjas, un es neko nevaru izdarīt, lai tā nebūtu. Tas jau forši.
Tagad laikam ir "balle man sašūpoja pasauli" laiks, es pievienojos pulciņam. Pēdējās dejas ir labas, aha, aha. Un tur jau tas labums. Tā ir tikai deja. Pēdējā.
paļubom!

Ak, saļodzījās visas locītavas un sareiba visas maliņas, no nagiem, ragiem sākot, līdz pat vēderam un ausīm. Un kāpēc gan? Ieraugot tik skaistu cilvēku.. pirmo reizi internetā. Mīļā, kas ar tevi notiek? :D

Man šovakar ir tik slikti, ka es nezinu, kur lai to visu izliek. es jūtos kā trešā kāja, kā piektais ritenis, kā kaut kas pilnīgi neiederīgs... es nemāku dzīvot. un es vairs īsti nejūtu, ka būtu laimīga. Es skrienu šajā ritenī un man nav neviena, kurš manu kāmisko skrējienu izmainītu uz labāku pusi. Bet es pati nemāku. Vārgulis. Vairs nevaru pavilkt. Es vispār nesaprotu, kā eksistēju.
Es šovakar nezinu, kur likties. Un ne tikai šovakar. Mani kaitina viss un visi, nāk virsū histērija un viss pārējais.
Roc mani zemē.

Ja kādreiz man likās, ka es varu daudz un es esmu viss kas, tad tagad šķiet, ka neesmu nekas, lai gan it kā nekas tāds nav mainījies. Varbūt es gribu par daudz, varbūt uzstādu latiņu par augstu? Varbūt nezinu, ko man vajag un negribu neko. Sūda būšana, atvainojos par izteicienu.

Dziesmu latviskojamais mums uznācis. Mārlija "No woman, no cry" pārvēršas par- skatīt virsrakstā.
Saki, cilvēk, ko man iesākt? Man vajag ar pannu pa galvu. Vai ķieģeli. Vai es viens tāds stulbs pagadījies?

Griezt to dzīvi otrādi? Vai precīzāk- šņikāt nost to gabalu? Es nezinu, ko man vajag un es apskaužu jūs, cilvēki, kas vienmēr un no laika gala ir to zinājuši. Bet es negribu, lai mani bremzē, lai bremzē manu izaugsmi, tur emocionālā un žēlīgā pavadā un tas laikam jau parāda atbildi, tikai... kā var nogalināt maigi?
Ja rauj saites, tad visas. Šķiet, ka mani vēl tik ļoti nav bijis vienalga par to, kā viss notiek pašplūsmā, nav uztraukuma, nav nekā. Es atkal skatos, kā viens cilvēks dzīvo savu dzīvīti, brauc un darās. Tas cilvēks esmu es. No malas.

Šobrīd man nu negribas galīgi ne pirkstu pakustināt. Negribas ne tai Dienai rakstīt, ne tam otram, negribas mācīties, negribas taisīt ēst... Nu neko negribas. Gribu kvernēt pie datora un gulēt līdz pusdienlaikam, mana vasara tā arī nav pa īstam atnākusi un es nespēju to labprātīgi saīsināt kaut vai par stundu.
Bet nekas. Pačīkstēs, ies un darīs. Kur citur liksies. Es pati zinu, ka pretējo nemaz negribētu.

Es pa kluso, bet pavisam atklāti piepildu savu uzmanības nepieciešamību. Nekas tik daudz, lai būtu pāršauts pār strīpu, bet ne arī tik maz, lai neko nesajustu.
Šitā uztaisīt traucējumus sirdsdarbībā, nu kamoon.

Man vajag pastāvīgu vārdu plūdu dzīvesvietu, pašlaik ievācos wordpress'ā. Ne zem atslēgas, lai viss ir vienā vietā, atradumi, domas, domiņas un tā tālāk. Varbūt ciba jāatstāj miskastei. un ko palasīties dažbrīd.

Man te iekšā ir gabals Amerikas. Nezinu, cik liels, bet ir.
Mana zaļā māja ir super. Pavisam zaļa viņa vēl kļūs, arī manai vēl jātop, bet tomēr. superīga māja.
Kur man likties? Kontinentu, valsti vismaz? Par iestādēm nemaz nerunājot, es esmu visur.

Mazliet nekaunības reizēm ir labi. a mans nemāk.