Ja kādreiz man likās, ka es varu daudz un es esmu viss kas, tad tagad šķiet, ka neesmu nekas, lai gan it kā nekas tāds nav mainījies. Varbūt es gribu par daudz, varbūt uzstādu latiņu par augstu? Varbūt nezinu, ko man vajag un negribu neko. Sūda būšana, atvainojos par izteicienu.

Dziesmu latviskojamais mums uznācis. Mārlija "No woman, no cry" pārvēršas par- skatīt virsrakstā.
Saki, cilvēk, ko man iesākt? Man vajag ar pannu pa galvu. Vai ķieģeli. Vai es viens tāds stulbs pagadījies?