Šobrīd man nu negribas galīgi ne pirkstu pakustināt. Negribas ne tai Dienai rakstīt, ne tam otram, negribas mācīties, negribas taisīt ēst... Nu neko negribas. Gribu kvernēt pie datora un gulēt līdz pusdienlaikam, mana vasara tā arī nav pa īstam atnākusi un es nespēju to labprātīgi saīsināt kaut vai par stundu.
Bet nekas. Pačīkstēs, ies un darīs. Kur citur liksies. Es pati zinu, ka pretējo nemaz negribētu.

Es pa kluso, bet pavisam atklāti piepildu savu uzmanības nepieciešamību. Nekas tik daudz, lai būtu pāršauts pār strīpu, bet ne arī tik maz, lai neko nesajustu.
Šitā uztaisīt traucējumus sirdsdarbībā, nu kamoon.