Ieslēdzās angliskais garastāvoklis. Gribas runāt, klausīties, atkal dzirdēt mīļos un tik ļoti pierastos akcentus... Jā, pret british english gan man organisms izturas ar manāmu piesardzību, smadzenes ko tādu sagremo daudz grūtāk. (Lai gan apsveru iespēju, ka reiz ekskursijā dzirdētā krievu valoda ar vācu akcentu mūžam paliks nepārspēta.)

To, cik ļoti esi piesiets, saproti tikai tajā brīdī, kad sāc šīs saites raut. Līdz tam brīdim ir pārliecība, ka "ja es tiešām gribētu, tad mierīgi izdarītu to, to un to", tikai pa vidu ir daudzie "bet", kas to neļauj darīt. Un tad sākas.
Es vēl slēpjos. Striķus esmu pārrāvusi, bet to plīsuma vietu slēpju plaukstā. Iztālēm vicinu un saku, ka viss ir jauki. Ir jau, bet, iespējams, tikai no mana skatpunkta. Nezināšana šobrīd ir labākais, ko citu nerviem varu piedāvāt.
Dream big!