Šķiet, ka viss mainās pa minūtēm. Darbi, plāni nedēļai un gadam, pienākumi, turpmākā dzīvesvieta un cilvēku kontingents un cilvēki paši. Man nav nojausmas, kurš no visiem iespējamajiem variantiem piepildīsies, ko es darīšu un kā dzīvošu. Darbi, pasākumu, palīdzēšanas un idejas rodas viena pēc otras, mājās es neesmu tikpat kā nemaz un konkrēti atpūtai laiku nemaz nesanāk ieplānot, jo ikdiena vairāk vai mazāk paiet uz koferiem un riteņiem.
Un tas nemaz nav slikti. Es saprotu, ka citādāk nemaz nevaru sevi izdzīvot un pasaulē palaist. Man vajag būt tajā virpulī, zināt vairāk, gribēt zināt un darīt vairāk, sapņot lielus sapņus, būt lietas kursā par visu, būt visam pa vidu un audzēt jaunas idejas. Var teikt, ka man ir nedēļa, lai izlemtu savu nākotni, kas diez ko skaidrāka nav kļuvusi. Tomēr es jūtos laimīga par to, ko daru šobrīd. Pēc gada sevis nīdēšanas tas ir jāspēj novērtēt.