Ja dzīvē esi "grammar nazi" un latviešu valodas fans, tad studijā pārvērties par kaut ko līdzīgu sākumskolniekam, kurš nevar atcerēties dzejoli klases priekšā un jauc galotnes. Tāds ceļš uz debiju TV ekrānā. :D
Bet nav jau tā, ka nepatīk.

Un tā es izlemju beidzot izlasīt vajadzīgo akadēmisko rakstu. Un tā es to nespēju izdarīt, jo ir nakts taču un man ciemos nāk 150 idejas minūtē.

Un rīt es varētu filmēties mūzikas videoklipā, bet laidīšu šo iespēju garām, jo...
jo man nav dzīves, johaidī, ir tikai akadēmiskā!

Cik labi man gāja pagājušajā semestrī, tik sūdīgi iet tagad. Un nevis vienkārši slikti, bet galīgā mežā, purvā, vārdu sakot, ir vakars uz ezera.
Man ir totāla pavasara depresija.

Skumjas acis jums šovakar.
Gribas ko skaistu, dienu ritms sāk palikt rutinēts un es jūtu, kā atliktajos darbos pazudīs viss mans laiks. Siltuma un saules trūkums to pavisam noteikti neglābj.

Es jau biju aizmirsusi, cik mokoši ir rakstīt intervijām transkriptus no ieraksta. Ehh, ir brīži, kad pasniedzējiem varētu tik ļoti neienīst elektroniskas intervijas! (Bet te runā mans slinkums un tajā nedrīkst klausīties.) Pasniedzēji vispār cits par citu īpašāki. Viena mums atplaukst katru reizi, kad runā par nāvītēm. Par nomirušu Alunānu vai Baronu viņa, šķiet, priecājas vairāk kā par 100 dzīviem studentiem auditorijā. Un žurnālīši ir topa mīļvārdiņš.
Istabas biedru sāga turpinās. Skaitu mēnešus. Kādreiz man likās, ka esmu trakoti sabiedriska un nevaru iztikt bez cilvēkiem, bet tagad, šķiet, būtu laimīga, ja man atļautu palikt vienai. Tāpēc arī nāk virsū depresīvs noskaņojums brīžiem.

Šajā nedēļas nogalē neizdarīju neko studijām noderīgu. Dažas stundas, kad biju mājās, mazgāju, cepu, slaucīju un žāvēju. Tad divas dienas četrstundu miedziņa ar celšanos piecos no rīta un ēst gatavošanu padsmit puišiem, kuri, tā vien šķiet, ka to vien darīja kā pumpējās un kačājās. Labi, mācījās arī, bet baļķa izvešana 9km garā pastaigā un 2 h miegs armijas teltī viņiem patika tīri labi. Un man šī visa darbošanās pat patika, jūtos labāk kā pēc dienām, kad gulētas 10h. Varbūt tagad nemocīs grūtības iemigt, kas agrāk bija sveša lieta.
Kad netaisīju ēst, tad knaģējos. 100 knaģi un izpalīdzīga draudzene. Daudz krāsošanas, mežģīņu lentīšu, kāzu sarunu un saprašanas, ka es tiesam nevarēšu visu izdarīt pati un man būs jāpieņem palīdzība.

Gaidu, kad no šejienes izvākšos, vēl 4 mēneši. Gribas iekārtoties savā vietiņā un tad... tad vairs neko nevarēs zināt, jo tikpat labi varu attapties citā valstī vēl pēc dažiem mēnešiem. Crazy life? Lai notiek!

Man jābeidz visu uztvert tik ļoti personīgi un sāpīgi, jābeidz stresot par visu. Man katastrofāli vajag pavasarii, siltumu un sauli.
Ehh, no kurienes gan izlien tie brīži, kad viss globāli uzkrīt uz nerviem.

Ienīstu pasauli. Stulbā spontanitāte un liekās cerības. Nekas nevajag neko gaidīt, nekad.

Viņš vienā jaukā dienā (precīzāk, aizvakar) man pajautāja- braucam mācīties uz Ziemeļāfriku? Mēs pasmējāmies, noskaidrojās, ka tur mācības notiek franciski, vārdu sakot, neies krastā. Šodien mēs jau ceļā uz nākamā gada pavadīšanu Helsinkos.
Kas ar mums būs rīt?

Ehh, nu kā man šitā gadās. Kad ieplānots kas labs, izrādās, ka tas, protams, sakrīt ar kādām citām izrīcībām, bet pirmās nenovēršami un neglābjami izslēdz iespēju kaut aci iemest visā tajā, kas uzradies pēc tam.
Jā, lidošu uz Norvēģiju. The awesomest ever darbu nedabūšu, jo nākamās kārtas intervijas un novērtēšana ir pirms izlidošanas.
Nu jā, nafig man to darbu.

Tie stulbie brīži, kad tā vietā, lai priecātos par kaut ko jauku, tu sāc pūcēties par blakusefektiem.
Ehh, gribas vakaru, kādu foršu vietu un draugus. Un nedomāt par visu, kas nāk un iet. Domāt par lietām, kas paliek.

Cik noprotu, vecais "priekšnieks" atkal grib iedzīvoties uz citu rēķina, ja manas puses žurnālisti arī saņēmuši līdzīgus e-pastus. Kā vispār nav kauna rakstīt pēc visiem solījumiem un piekāšanas? Kur viņam ir galva? :D Pēc atbildes, ka strādāt bez atalgojuma varu arī citur, atbildē saņēmu vien "sarunāts". Nez, cik ātri nauda entuziastam pazudīs šoreiz. :)

Citādi brīvā nedēļa rit skaisti. Kleita ir īsta un pēc pamošanās nekur nav pazudusi.
Tik ļoti.

Ja man būtu sava vieta... Ai, es gaidu, kad tāda būs. Ar bažām domāju par īres maksu, bet savs kakts- tas tomēs būs ko vērts. Es izbaudīšu daudz no tā, kā tur NEBŪS, piemēram:

regulāri atrodamu burciņu ar brālēnu Pelējumu ledusskapī
majonēžu ar augusta termiņu, kurām neviens neesot īpašnieks
aizkrāmēta galda
nolietas grīdas
smaciņas no olām, kas laikam jau atstātas šķilties
cilvēku, kas nezina, ko nozīmē vārds "letāls"
cilvēku, kas izvēlas, ar ko runāt, skatoties pēc horoskopa zīmēm
gigantisku atkritumu torņu mazā atkritumu grozā
uzbāzīgās mūzikas tādā skaļumā, kas pieskandina visu istabu pat caur austiņām
aizkrāmēta pusskapja, lai gan otru pusi tādēļ jāapdzīvo divreiz vairāk cilvēkiem

Izliku savu sāpi. Jums arī mājokļa biedri ir wannabe zvēraudzētāji vai man tāds īpašs eksemplārs pagadījies?

Manu draugu vidū ir izcils komiķis, kuram katrs teikums ir uzstāšanās vērts, turklāt viņš tāds vienkārši ir un ir superīgs cilvēks, viņš būtu ideāls kāzu vadītājs. Tikai ir problēma, jo viņš ir austrālietis un latviski nerunā. Nu, trīsgadīga bērna līmenis neskaitās.
Un vēl man saplīsa ziemas mētelis, rudens mētelim iztrūka poga un izšķīda somas lence. Pārāk smieklīgi, lai būtu bēdīgi.
Kāzu vasara, urrā!

Īstie cilvēki blakus- tas ir vairāk kā labi. Neizsakāmi. Ja es varētu to debesu sajūtu saglabāt, tā būtu mana mīļākā smarža, ēdiens un viss pārējais.

Apbalvotie un tautā mīlētie autori gan mūs, jaunos, ķidāja ne pa jokam, tomēr savu stilu saglabāt ļāva, kamēr viena nekur nepublicēta, atvainojos, štrunta recenzente vispār saliek materiālu no jauna un piedāvā publicēt tā. Izmaini formu, ritmu, pantmēram nocērt kāju un tad spied pie krūts, bučo un mīli, jo tas atbilst šī brīža pieprasītajām akcijām?
Pareizi vien vecie teica, tagad visur cieņā brīvais stils, visi skrien pakaļ un miedz acis uz veco. Vienīgais pilnībā nemainītais darbs ir brīvā stila. Mērkaķgalvas, ko man tagad pārkonvertēties? "
Draņķīgu rakstīšanu popularizēt nevajag. Tāpēc varbūt atļaušos šo visu paturēt atvilktnē. Var jau būt, ka es sevi pazudināšu galīgi, bet ķēmoties pēc citu rāmjiem es nevaru. Labojumi, pamatota kritika un likumu ievērošana ir viens. Darba sabeigšana un izvarošana- kas cits.

"Es esmu kartupeļa zieds,
Kādēļ tu gaidi no manis.
Neļķu un rožu dvesmu?
Kādēļ tu gaidi,
Lai es neesmu tas, kas es esmu?" /Imants Ziedonis/

***
Par ko citu.
Un škrobe, es gribēju to darbu. Bet vēstules nav. Saprotu, nevar visur gaidīt "jā", bet sapņot taču drīkst..(?)
Un man gribas aizspert uz Mēness tos cilvēkus, kuri manā klātbūtnē izrāda absolūtu smadzēnu trūkumu. Debilitātei taču būtu jābūt robežām...

Man patīk tas, ko mācos. Tipiskais pēdējā brīža sindroms gan piemeklē arī mani, bet ir lietas, par kurām var priecāties daudz un dikti. Tikai es jūtu, ka man vajag pauzīti, laiku sev pašai. Vienatni. Ja cilvēkus, tad draugus, kas mīļpilsētā palikuši. Ja tā nevar, tad mieru un klusumu.
Istabas biedrene, sķiet, drīz dabūs doktora grādu bioloģijā vai kādu apbalvojumu jaunu dzīvības formu atklāšanā. Jau kuro reizi atrodas sapelējušas burciņas, majonēzes ar vasaras termiņu, nerunāsim par aizmirsto maisu ar kabačiem, kur kabaču vietā jau uzdzīvoja brālēns pelējums. Miskastē no atkritumiem tiek būvētas arhitektoniski neiespējamas konstrukcijas. Es neesmu pats kārtīgākais cilvēks pasaulē, bet kā var TĀ dzīvot? Diezgan drausmīgi.
Un plānošana galīgi neiet uz priekšu. Tagad studijas.

Protams, daudzus tracina tas, ka traģēdija ir visur, visos portālos, tvītos un vel nez kur, vēl par to ir publiski kāds jānolamā un jānoliek.
Man vienalga, kas par to raksta, kas neraksta. Špvakar reāli trīc rokas un neko priecīgu par Instrumentiem roka neceļas ierakstīt, ir tikai liela sāpe par to, ka nevaru nodot asinis, jo mana grupa šobrīd trūkst.
Viena meitēna tvītu redzēju, kur izvērtās monologs apmēram tā- katru dienu nomirst desmitiem cilvēku, kāpēc jūs čiepstat par diviem (tad vēl bija zināms tikai par 2), tad nu gan baigais notikums, kāpēc tas, ka kaut kur viņa dabū 10 nav baigais notikums, ko tvītot...
Well, I don't want to live on this planet anymore.
Fonā skan ziņas, kur cilvēki gaida informāciju par saviem radiniekiem, draugiem: "Nē, nestrādāja tur, tikai pēc tomātiem uz piecām minūtēm iegāja..."
Sāp.

Plāni, projekti, tik daudz kā... Cenšos sakārtot sevi un iebīdīt īstajās sliedēs. Nevis visu, bet to, ko vajag. Vismaz pagājušais gads mani ir norūdījis izturēt sitienus. Akadēmiskajā, sociālajā, reālajā un virtuālajā dzīvē, visur kur.
Cik labi ir būt tur, kur patīk. Protams, joprojām ar sēdēšanu naktīs un pēdējā brīža sindromu, bet tomēr- man patīk tas, ko mācos. Drebuļi pārskrien, iedomājoties, ka mocījos ar sev absolūti nederīgām studijām veselu gadu. Arī kurss lielisks, tikai jocīga sajūta, kad kāds no visjaukākajiem grupasbiedriem paziņo, ka "tas nav viņam" un dodas savus sapņus piepildīt citur. Pazīstama sajūta, neko nevar iebilst. Un šķiet, ka mūsu meitenēm manu kāzu kleitu gribas atrast ātrāk, nekā man pašai. Jāatzīst, ka daudz labprātāk par visiem referātiem un grāmatām, es taisītu ielūgumus, lai arī cik jauki būtu šeit mācīties.
Skaitu mēnešus un gluži kā skolēns gaidu vasaru. Jo arī tagad, taisot normālu ēdienu, vienmēr sanāk par daudz. Braukt ciemos, nevis mājās šķiet mazliet jokaini. Un galu galā, es gribu to smuko uzvārdu, lai būtu vienīgā "es" šajā valstī.

Kaķis noķēra putniņu un palaida istabā. Zvirbulis laidelējās, slēpās spraugās un, kad taisīju ciet durvis, lai kaķis nenoēd, pa durvjapakšu gandrīz ieskrēja mazajai plēsoņai rīklē. Noliku uz palodzes, putnelis minūti sēdēja un blenza manī, mirkšķinādams mazās ačeles, trīcēja no tā, kā mazā sirsniņa drebēja. Un tad aizlidoja tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Tādos brīžos uz kaķi gandrīz var apvainoties. Bet ko tur, tāds instinkts.