Man patīk mani jaunie radi. Vīrabrālis zvana, lai apjautātos, vai man viss kārtībā, vai kaut ko nevajag palīdzēt...
Ir labi tā galvu izvēdināt un pabūt vienai. Bet tomēr es gaidu rītdienu un savu mīļo atpkaļ.

Ir cilvēki, kuriem tiešām nevajag mācīties augstskolā. Vai vismaz izvēlēties tādu jomu, kur apkārtējiem nav jāsaķer galva šausmās, iedomājoties, ka tāds cilvēks reprezentēs visu profesiju vai fakultāti. Gribas kaut daži kursabiedri to saprastu.

Nedrīkst nekur braukt studiju laikā. Tad pēkšņi atsaka kursu pašas universitātes kļūdas dēļ, kuru es, atrodoties Vācijā, diemžēl nevarēšu izlabot, atsaka interviju (viedokļi par intervējamo bija no "õ, raksti viņam, viņš ir riktīgi atsaucīgs!" līdz "ahā, šito būs grūti dabūt, viņš jau tikai par naudu intervijas sniedz"), uz vienu no lekcijām nākas ierasties tukšām rokām, jo datoru un somas kāds ieslēdzis iepriekšējā auditorijā...
Life's great.

Nē, nē, nē, nē, depresija, ej prom. Es Tevi negribu.

Sapratu, ka esmu iesprūdusi. Kopš atnācu uz Rīgu, viss kaut kā apstājies, man īsti nav kā izpausties. Ar akadēmisko vidi nepietiek. Vajag vēl. Vajag izpausties, vajag izlikt sevi, vajag spiest robežas tālāk, domāt un plānot vēlos vakaros un naktīs, īstenot idejas un paļauties uz komandu, kas stāv ar Tevis. Vajag knibināties, azartā mazliet nesaprotot, kur tā gribēšana rodas, bet turpināt meklēt, radīt, veidot un izveidot.
Kaut ko vajag.

Es nezinu, ko man darīt. Šodien Rīgas meitenes man tā ieteicās, ka manas mīļpilsētas ballīte es esot bijusi pavisam citādāka- smaidīga, laimīga, priecīga, tāda dzirkstošāka nonstopā. Milzīgā bēda gan es Rīgas sabiedrībā neesmu, bet te kaut kas nav tā. Es nespēju ielekt tajā dzīvesveidā, es nespēju sevi nostatīt līdzās tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu ikdienā, kas tik daudz sasnieguši, filmē savus šovus, taisa stilu mūziķiem, ieraksta diskus, grozās pa dizaineru augstākajām aprindām, sēž Mītos un Trušos un... un tad esmu es. Kaut kur pa vidu, sevi neatradusi, pazudusi starp iespaidu, iespēju, plānu un panākumu pārbagāto vidusskolu, drūmo mediķu gadu un kaut kādām atliekām, kas maļas pagājušajā gadā. Akadēmiski izdevusies, bet radoši neīstenojusies un totāli iestrēgusi. Man patīk, bet man pietrūkst kaut kā ļoti būtiska. Kaut kā sava. Un es nevaru bez sava.

Saņēmu līdz šim visdīvaināko pēckāzu apsveikumu/novēlējumu. "Lai ilgi turas jaunais uzvārdiņš!" A kas, viņam derīguma termiņš beigsies un būs jānes pie mācītāja samainīt atpakaļ? Laikam neizlasīju sīko druku.

Periodiski uznāk vēlme ielīst visdziļākajā stūrī un nenākt ārā. Tūlīt par visu jāmaksā, bet naudas knapi pietiek ēšanai. Es zināju, ka uz to velk, bet es negribu, lai mums kā ģimenei jāvelk līdzi radu nebūšanas un parādi.
Screw this. Bars mākoņstūmēju un es enkurs pa vidu. Noraudājies slapjš.

"Novelc to filmu, ko gribēji skatīties, es Tevi rīt vedu pie sevis uz mājām."
Mur. Murr, murr, murr.

Nu, cik ļoti bezcerīga es esmu, ja mana veselīgā ēšana jau kuro reizi nespēj iesākties, jo "šodien pēdējo šokolādi"? Un tad, kad pavadītas pāris bezsaldumainas dienas, vai nu māte izdomā piebarot ilgi neredzēto meitu līdz snīpim, vai dārgais ierosina nopirkt "šito super garšīgo saldējumu, ko citur nevar nopirkt".
Sesija man traucē funkcionēt, es nespēju iesākt neko jaunu, kad man tāds ķēms visu laiku glūn pār kaklu un erotiski čukst austiņā "es paņemšu no tevis visu". Jā, protams. Nervus, laiku un veselo saprātu. Lai gan patiesībā šajā semestrī es esmu tik ļoti brīvgaitā palaidusies, ka mati celtos stāvus, ja saprastu, cik traki tas ir.
Piesolīja, ka kopā būs jāskrien un jāmāca mani peldēt. Neslīkt, pirmkārt, mana gadījumā. Es šaubos, vai tiksim līdz viņa pārvaldītajiem entajiem stiliem, ņemot vērā manu neisakāmo nepatiku atrasties zem ūdens.

Labdien, es neprotu normāli ieslēgt un saslēgt projektoru, bet zinu, kā restartēt autoostas pieturu LED ekrānus un varu panākt, lai tur rādītos muļķības.
Un eksāmenam mācīties negribas. Grupasbiedri ir īsta svētība šādā brīdī, mums viena sāpe.

Un atkal liekas, ka es esmu pats neīpašākais cilvēks uz planētas. Un, ja ārpus Zemes ir dzīvība, tad parastākais radījums arī tur.
Rīga apēd. Rīga reizēm smacē. Es tik ilgi neesmu smējusies tā, ka vēders sāp. Sapratu, cik lielā badā esmu.

Es būšu kļuvusi par akadēmisko darbu rakstīšanas mašīnu. No nekurienes izraujam tēmu, salasām pārdesmit kilogramu akadēmiskās literatūras un piešujam klāt akadēmiski formālas cakiņas jeb pārējo tekstu.
Pankūkas tomēr garšīgākas. Un ātrāk.

Nespēju noticēt, joprojām nespēju noticēt, ka viņa ir Āfrikā. Esmu gatava lidostā noraudāties cauri slapja un atzīmēt divreiz, trīsreiz un piecpadsmitreiz visos iespējamos kalendāros, kad viņa atgriežas.
Internacionālās sirsniņas mums. Pa gabaliņam katrā pasaules malā.

Draudzene uz manis izmēģināja prakses jaukumus- grimēšanu. Sak, ja jātaisa līgavas grims, tad uz īstas līgavas.
Ahh, gandrīz vai iemīlēties var.

Brīvās dienas pavadīju līgavaiņa ģimenes laukos. Nu jau tie ir mani lauki. Visi gala darbi un studijas nu liekas pilnīgs štrunts. Īstā dzīve ir laukos, kur jāceļ siltumnīca, jāizvāc šķūnis kāzām, jālasa tējas un jāstāda tomāti.
Lūk, tā ir dzīve.

Pirms nedēļām divām izdomāju, ka nu sākšu rakstīt visus gala darbus, lai mazāk stresa būtu maijā. Uzrakstīju vienu lapu un nākamajā dienā kārtīgi saslimu uz nedēļu. Pirms dažām dienām, kaut cik atguvusies, nodomāju, ka tagad gan varēs rakstīt. Dabūju divus lielus darbus uz nākamo nedēļu, ar kuriem tiku galā tikai šodien + vēl parastie grupu darbi.
Gandrīz vai gribas pateikt "a nu nafig", neko nerakstīt un tad ar acs kaktiņu palūrēt, vai šamie neuzrakstīsies paši.

Jauns gads, jauna dzimšanas diena tuvojas. Iemesli šo dienu līdz sirds dziļumiem neciest un ienīst gan tie paši vecie.

Ek, brīžiem liekas, ka tik ļoti nav vērts. Piedalīties visādās filmēšanās un koncertos, un sveicienos un braucienos, lai citiem ir skaisti un labi, bet atkal un atkal piedzīvot to, ka izvēlē starp mani un kaut ko citu, izvēle vienmēŗ būs tā otrā. Tik ļoti liels smagums ir uzgūlies uz pleciem, ka es vairs nespēju to nest. Ceļu un stāvu. Nevaru paiet.

Uznāca TĀDAS skumjas, ka noslīkt tajās var. Par kāzām, kuras, ja vispār paspēsim sarīkot, tad svinēsim mājā, kuru mums tūlīt var atņemt. Niknums par istabas biedriem, kuri pārāk bieži mēdz būt stulbi kā zābaki. Par iespējām, kuras jāpalaiž garām, priekšplānā liekot ģimeni.
Par visu, sasodīts. Vienkārši par visu.