Ko pajautāt prezidentam?
Nē, bet nopietni. Ministriem izdomāt jautājumus ir vieglāk nekā tādai reprezentatīvai figūrai.
Neguļam, neguļam, tikai nevis ballējam, bet rukājam.

Laikam jau ir tā, kā saka viens mūsu pasniedzējs - varat neierasties tad, ja jums ir mēris vai lepra. Visu laiku esmu pārgurusi, lai arī cik gulētu, tagad vēl ir arī temperatūra. Vitamīni, šķiet, niecīgi kavē pilnīgu atslēgšanos. Bet plānā intervijas un to šifrēšana, prezentācijas, referāti un vēl un vēl... Zinu, ka nākšu, kaut vai klūpot un krītot. Man patīk mācīties, bet laikam ir pienācis brīdis, kad augstskolas videi gribas teikt- pietiek! Gribas darīt īstās lietas, fonā neklabinot vienu, otru, trešo darbu... Un arī nedaudz ievilkt elpu gribas.
Gribu uz laukiem. Uz mazpilsētu. Un pavisam laukiem. Gulēt pļavā, ēst zemenes un būt pilnīgā mierā. Lai cik es būtu iemīļojusi Rīgu, no tās tomēr laiku pa laikam vajag atpūtu.

Jūtos kā pamatskolā. Kur nīst tos, kas mācās. Man ir tiesības iet uz lekciju, iegūt izglītību un risināt pasniedzēju "lažas" eksāmenos, pat, ja pāŗējie izvēlas neiet, bastot, nokavēt, bet laikam jau es kļūdos un esmu pilnīga idiote.
Sen nebija raudāts citu nežēlības dēļ.

Saules un siltuma trūkumu es jūtu gandrīz vai fiziski...

Kur lai cilvēks Rīgā izkliedzas?

Prezidentūra un kāzinieki piespamojuši pastkastīti. Beidzot 0 e-pastu, pat varētu to nosvinēt. Tā es varētu attaisnot kārtējo kodienu šokolādītē.
Ir tik ļoti urdoša sajūta, ka kaut kas nav tā. Kaut kam jābūt citādāk, labāk, pareizāk vai varbūt arī otrādāk un nepareizāk. Es nezinu, kur lai liekas. Un es nezinu, no kura gala lai sevi kārto.
Man vienmēr bijuši vecāki draugi, bet pienāk brīdis, kad uzturēšanās vidēji 8-10 gadus par Tevi vecāku cilvēku sabiedrībā noved pie "re, kā, viņam ir, bet man nav" domām.

Prezidentūra un kāzinieki piespamojuši pastkastīti. Beidzot 0 e-pastu, pat varētu to nosvinēt. Tā es varētu attaisnot kārtējo kodienu šokolādītē.
Ir tik ļoti urdoša sajūta, ka kaut kas nav tā. Kaut kam jābūt citādāk, labāk, pareizāk vai varbūt arī otrādāk un nepareizāk. Es nezinu, kur lai liekas. Un es nezinu, no kura gala lai sevi kārto.
Man vienmēr bijuši vecāki draugi, bet pienāk brīdis, kad uzturēšanās vidēji 8-10 gadus par Tevi vecāku cilvēku sabiedrībā noved pie "re, kā, viņam ir, bet man nav" domām.

Gribas darīt tik, tik, TIK daudz lietu. Bet rīt eksāmens. Vēl mazliet un tad es aiziešu pa gaisu, darīšu visu un nevarēšu sagrābties pietiekami rakstīšanas, spēlēšanas, knibināšanās, līmēšanas, šūšanas un visu citu lietu.
Akadēmiskā izglītība ir kaut kas jokains. Tu aizej tur, lai dabūtu to papīru un būtu tajā vidē, kur var darīt lietas, jo tur apgrozās cilvēki, kam ir saprašana un kontakti. Bet Tu nevari darīt lietas, jo ir jāraksta referāti un jāliek eksāmeni. Tajā brīdī jūties mazliet abižots par to, ka esi budžetā un nevari uzspļaut termiņiem, apmeklējumam un atzīmēm. Jo mēs visu mērām skalās.

Tas brīdis, kad sāc krāt materiālu dikti, dikti foršai idejai, bet tad draugs no LMA sāk stāstīt, ko taisīs diplomdarbā. Pilnīgi. Precīzi. Vārds. Vārdā.
Šitā es varu kādu nejaušu Apple vērtības ideju palaist garām. Jo laiks. Jo skola. Jo gandē radošumu.

Atteicos intervēt krutās ārvalstu amatpersonas. Jo es esmu students, man ir sesija, un pat Tuski un Junkeri nespēs mani pierunāt uzkraut sev virsū vēl kaut ko.
Šo iestādi es plānoju pabeigt, bet saprotu, ka akadēmiskā izglītība.. nu nav. Ne šādā formā. Kur es likšos ar normālu dzīvi.

Uznāk tādi biedējoši brīži, kad saproti, ka esi lielā ķezā, neko nevari paspēt un izdarīt. Dari visu , bet uz priekšu netiec. Un tas sāk paralizēt.

Es gribu būt kaut kas, nevis nekas.

Ir neiespējami piecelties, ja blakus guļ vēl viens tāds miegains.

Man laikam visu laiku vajag kaut ko jaunu, kādas pārmaiņas. Ir pagājis pusotrs gads un es jūtos tā, ka mazliet stāvu uz vietas. Mani mierina doma, ka šoreiz arī atlicis tikai pusotrs gads.. nevis četri.

Es jau kādu laiku prātoju, vai un kad pienāks tas brīdis, kad citu lietu dēļ atkāpšos no pārliekas akadēmiskās centības un savus mērķus un spēkus sākšu koncentrēt citā virzienā. Laikam tas sāk pamazām notikt. Es, protams, mācos joprojām, tomēr cenšanās sarkanam diplomam, kas tāpat neko nedos, atņem laiku brīžos, kad saproti- jā, šis ir tas, ko es gribu darīt! Un studijas atņem laiku. Ir forši, bet, kā jau mūšu sistēma, patiesi vērtīga ir tikai daļa. Un man žēl izniekot laiku dažos kursos, kuri diemžēl ir krietni zem manu ekspektāciju sliekšņa.

Laikam pasaulē jābūt līdzsvaram. Preses konference bija necerēti jauka, bet intervija ar stipendijas piešķiršanas komisiju- necerēti un (ne)pelnīti drausmīga. Nekas, nevar jau arī gribēt normāli izglītoties.

Īsta sieviete. Nezinu, ko gribu. Ko liekas, ka gribu, to nevar dabūt. Un pukojos pati uz sevi, nesaprotot, ko darīt ar savu dzīvi.

Nu jau ir stadija, kurā gribas iešķelt pa nāsi. Kāpēc, kāpēc, kāpēc tu nāc studēt žurnālistiku, ja neproti "protams" ielikt komatos, tev lietas "intresē" un pat vienu teikumu nevaru sabīdīt gramatiski pareizi. Ir iemesls, kāpēc nevajag miljonu budžeta vietu un bezmaksas augstāko izglītību visiem. Atsevišķas jomas tas līdz nelabumam degradēs, ja tiks mācīties visi, kas gribēs. Jau tagad gribas raudāt par dažem eksemplāriem, kuru dēļ milzīga ēna klāsies pār visu nozari.
Tvnetam jau kādu varēs piespēlēt.
Labi, ka mediķiem pilnīgs idiots cauri nevar izbraukt. Kļūtu par šamani laikam, ja būtu citādi.

Augstskolas "miljons grupu darbu" sistēma ir ciešama tikmēr, kamēr Tev grupā ir cilvēki, kas saprot lietas un nav atnākuši nopirkt diplomu. Pretējā gadījumā sākas- uzdevumu līdz galam nav izlasījuši, viss pofig, gāž iekšā pāŗējos, nekas neinteresē. Visiem nav jāmācās augstskolā, nu nav.

Gribēju uz Stūra māju, gribēju uz teātri. Uz koncertu. Kursiem. Mēteli nopirkt. Visur kur gribēju. Un tad atnāca lielā nauda un teica..
ā, nē, pareizi. Nauda vienkārši neatnāca.