Kur var nopirkt gēnu, kas atbild par talantu un patikšanu gatavot?

Skumji saņemt tādas viltotas rūpes no "draugiem", lai vēlāk atkal sagaidītu piekāšanu. Un kur jēga skriet un dzīties viņu dēļ?

Gribas taisīt smukas lietas. Bet tā vietā jāaizpilda ķekši studiju kalendārā. Es kaut kur pa vidu esmu pazudusi un nevaru saprast, kur īsti. Starp datora taustiņiem, piezīmju blociņa lapām, audumu atgriezumiem? Visādās foršās lietās reiz sevi ir varēts izlikt un vēl vairāk dabūt atpakaļ. Tagad gribas darīt un vienkārši dabūt atpakaļ. Citādi ir sajūta, ka nav jau vairs, ko izlikt.
Šī man tāda čīkstamā vieta, bet tā jau it kā viss šobrīd paciešami. Ēst ir ko, jumts virs galvas arī, kaut kā cauri tiekam. Laika nav, bet noderīga "lai jau" deva ir iegūta. Perfekcionisms visās lietas ir nāvējošs.
Un tomēr ir tā sajūta, ka es kaut ko neredzu. Un visas tās radošās, netapušās lietas skapjos uz mani bezmaz vai pārmetoši skatās uz mani, kā tāds vecs, aizmirsts draugs, kurš jau trešo gadu gaida, kad aiziesi uz to apsolīto kafiju (nu, jūs jau zināt tos mūžīgos solījumus, saskrienoties uz ielas), bet tu, sušķis tāds, laid visu garām.
Nu jā. Kaut kā tā jau ir.

Ļoti gribas vismaz šito semestri vēl piebeigt, bet man iestājies tāāāds nogurums no cilvēkiem. Zvanīšana kādam kļūst par mokošāko nodarbi ever, es negribu skraidīt apkārt pie visiem un spiest viņus runāt.

Tā muļķā krāsns dūmo. Ne pavisam atklāti, bet smaķelis jūtams un kaut kādi caurumi pie durtiņām un augstāk redzami.
It kā būtu pietrūcis problēmu. Ne tagad. Ne vispār. Ko tur vispār var izdarīt un ko tas maksās? :/

Kaut kādā mammu domubiedru grupā diskutē, cik ātri kurš šāvis savām meitām auskarus. Viena grib 3-gadīgajai šaut, prasa viedokli, citas atbild - jā, droši,es vedu 10 mēnešos. Var jau būt, ka es nesaprotu pasauli, bet nafig bēbim auskarus?? Ja piecos gados meita vairāk par lelli grib iespēju bumbiņu ausīs ielikt, tad var jau būt, bet atkārtošos - nafig bēbim?

Kā man riebjas Rīgas neīstums. Nepastāvīgums. Fasādes, maskas un tik auksts tukšums. Tik daudz cilvēku tukšo, nevis pilda.

Kā vispār apģērbjas mammas, kam lielais puncis ir ziemā? Kur lai liek to lieko arbūzu un kā pieklājīgi iziet no mājas?
Mans bubulis.

Rakstīt ir forši un baigi jauki, bet esmu izspiesta tādā mērā, ka vairs negribas nekādus piespiedu darbus. Mierinu sevi ar domu, ka vēl mazliet, mazliet atlicis. Un ta jau - atā, akadēmiskā vide, lai cik arī dīvaini tas nebūtu, jo man patīk mācīties, tas laikam nebūs man.

Man ir tik neiespējami sapņi, ka jāsāk tos šeit pierakstīt, citādi dienas laikā aizmirstas.
Par šo nakti vēl atceros, kā biju kādā harizmātiskā baznīcā kopā ar Ušakovu.
Vakarnakt Francijā kaut kāda iemesla dēļ bez naudas meklējām kaut kādu templi/pili, kam nosaukumā bija jumtiņi. Pēc tam tajā vietā bija milzīga skatuve, aiz tās pussabrukusi ēka, kurā sēdēja apātisks un neko nesaprotošs Santaklauss. Mums pie viņa nez kāpēc bija jāiet, draugs izdomāja, ka obligāti kaut kas jāuzdāvina, tāpēc paņēma no manis to zirnekļveidīgo galvas masāž-ierīci. Vecītis ļoti apātiski teica - paldies, šo varēs kaut kā izrotāt.

Tā mūžīgā vecāku vēlme pēc perfektuma un "ka tik kāds nepadomā, ka kaut kas nav" veicina to, ka abas ģimenes izlaidumus svinēs katra savā vietā. Nav jau dikti ciešo attiecību, bet tomēr tagad jāmēģina sadalīties un izbraukāt starp vīramāsas un mana brāļa izlaidumu. Nepaspējām nomenedžēt cilvēku pievienošanos, par daudz. Ko var darīt, ka par demogrāfiju rūpējas un ir draugi.
Tāpēc man reizēm gribas, lai manas mājas vienmēr būtu pilnas cilvēku, lai viņi vēlētos nākt ciemos. Visjaukākās atmiņas ir tieši no tādām - kur divistabu dzīvoklī 20 cilvēki svin pankūku rītus vai Jauno gadu, vai uz matracīšiem uz grīdas papildus lielai ģimenei guļ ciemiņi.

Ehh, paņēma, bet nācās atteikt. Izrādās, ka vēl studiju ietvaros ieplānota daudz smagāka vergošana, nekā šķita.

Domāju - izmantošu iespēju un aiziešu Rīgā pie friziera, meitenei prakses beigas, par 1,50 griež, bet man no parastajām cenām Rīgā krampji metas. "Apgriezt galus" rezultējās kaut kādā galu paskrubināšanā, kā rezultātā nekas īsāks nav palicis un, ja gribu aplūzušos dabūt nost, būs vien jābrauc uz laukiem. kad nu tādu mistisku laiku atradīšu. Es vairs nezinu, vai es tai vietai piederu. Es neka nekur nepiederu, vienmēr esmu skraidījusi starp vairākām. Mājas-skola. Tagad, Rīgā dzīvojot, laikam māju sajūta un ilgošanās pēc zaļās pilsētas kaut kā notrulinājusies. Gribas, bet kur es tur likšos? Abiem vecāki dzīvo nost no pilsētiņas, tāpat sanāk sēdēt uz vietas. Bet Rīgā - kustība, dzīve, iespējas...
Es kaut kā neprotu derēt.

Domājot, ka vasarā varbūt būs nedaudz dzīves, pieteicos darbā. Tā kā iepriekšējās reizes, tēmējot uz augstām pozīcijām, manas kārtīgās motivācijas vēstules veiksmi nav atnesušas, šoreiz uzrakstīju, kā ir. Kas manī labs, kas nē, kas man darbavietā patīk un vispār, kas par desām, visu tādā liderīgā noskaņā.
Jaukas vietas, nebūtu slikti, ja paņems. Bet tā kā ir pietiekami daudz kā cita, par ko uztraukties, pēc šādām vēstulēm nebūs žēl, ja nepaņems.
Vispirms gan jāparūpējas iesniegt visus darbus laicīgi, lai man "neizliderē" no augstskolas.

Visiem tā liekas, ka visi citi ir sevi atraduši un visiem citiem dzīvē veicas, bet pats esi kaut kā apmaldījies? Pat liekas, ka ir iekšā. neesi muļķis un varētu visu ko, bet.. pierādās, ka pārāk daudz interešu nākotni dzen stresā. Izvēlēsies vienu, nebūs īstā, un ko tad? Meklēt nākamos gadus, ko pazaudēt?

Dabūju ādas kurpītes, urrā. Second hand bodē nopirktās līdzīgās vienā kājas purngalā saplēsa visas zeķubikses vienā vietā, ar glītumu nebija līdzēts. Drēbju ziņā laikam esmu ekošmeko un videi draudzīgo cilvēku sapnis. Gandrīz visa noģērbusies atdotās, pārpirktās un visur citur izraktās drēbēs. Un mūžīgais "ahh, kā šite varētu sašūt, pāršūt, pievilkt un savilkt" pie katras trešās humpalu kleitas ar xxxl izmēru, bet ai, cik skaistu audumu.
Bet viņš nemāk. Un viņam bail sākt. Un viņš noguris ir.
Kaķ's.

Esiet sveicinātas skumjas. Apzinos, ka priekšā ir divi mēneši nepārtraukta darba bez brīvdienām. Bez laika sev. Tāds jēdziens kā brīvais laiks jau ir kaut kas attāls, jo brīvā laika vietā ir laiks, kurā viena darba vietā dari otru, un nevari un nevari, un nevari visu izdarīt. Raudāt gribas par visām tām radošajām lietām, kuras paliek neizdarītas, un par idejām, kuras tā arī paliek kaut kur iekšā graužot. Kur nu, viss iesāktais palicis pusceļā.
Dzimšanas diena arī būs īsta nīšanas diena. Bezspēks.

Esmu iedzīvojusies Rīgā tā, ka man parasti gribas atpakaļ, jo mazpilsētā visi izklīduši, te kaut kāda dzīve... Bet tagad, atbraucot atpakaļ, kaut kas iekšā sašķobījās un sapratu, ka esmu dikti nogurusi. Laukos visādi plāni, ko tik tur nevarētu izdarīt un ko tik tur nevajadzētu izdarīt, kādreizējais skaistums brūk kopā, ja to nesavāks. Bet mums tur kā ģimenei uz vietas dzīvot vēl nav vietas, bet šeit toties ir rutīnas nepielūdzamais ritenis, apnikums un kaut kāda bremzēšana. Jo kaut kā liekas, ka te viss nav pa īstam.

Kā man nepatīk zvanīt svešiem cilvēkiem.

Ir cilvēki, kas uzvedas, atvainojos, kā ēzeļi, bet lien visur, kur nevajag, uzvedas tā, ka šausmās jāsaķer galva, un maitā iespaidu par nozari un augstskolu.
Ja tagad intervijas tiek izdomātas, kā viņi domā darīt strādājot?
Kā var rakstīt "nemieri", ja viens pensionārs bļaustās pret otru?
10 reižu ir stāstītas elementāras lietas, kuras iegaumēt joprojām nevar, un tie ir bijuši arī sīkumi, ne kaut kāda "rocket science".
Un tad pretī ir izcili studenti, kuri varētu gāzt kalnus un celt līmeni, bet viņiem šķiet, ka labāk ir vairāk iemācīties, uzkrāt pieredzi un tad rādīties plašākai sabiedrībai.
Kā teica lekcijā: "Pirmais sāk runāt idiots, pensionārs un tas, kurš tos abus grib apklusināt."

Es saprotu, visi nevar būt spīdoši un visi nedeg par izvēlēto studiju jomu, bet reizēm ļoti var redzēt, ka varbūt nevajag, ja nespēj ievērot nekādu ētiku un neko negrib mācīties. Bet "mētā kruto".
Ja gribi kaut kad zaudēt ticību, sāc to studēt. Vai arī iespītējies un turies pie tā šaurā bariņa, kam tiešām nav vienalga.

Var just, ka dāmām pavasaris jeb vēlme precēties galvā (vai arī prokrastinācija un pēdējā bīža sindroms). Par šķūni interesējas aizvien vairāk.
Tikmēr man galvā 16. marts. Novēliet nedabūt pa aci un nepazaudēt diktofonu.

Tehnikas un elektrības lietās esmu tik useless bez vīrieša. Pazuda elektrība katram otrajam kontaktam/lampiņai dzīvoklī, ieskaitot internetus, veļasmašīnas un vienīgo sildītāju, un mana mazā pasaulīte uz 10 minūtēm sabruka, jo es tiešām, tiešām saprotu ļoti maz no elektrības.