Tā mūžīgā vecāku vēlme pēc perfektuma un "ka tik kāds nepadomā, ka kaut kas nav" veicina to, ka abas ģimenes izlaidumus svinēs katra savā vietā. Nav jau dikti ciešo attiecību, bet tomēr tagad jāmēģina sadalīties un izbraukāt starp vīramāsas un mana brāļa izlaidumu. Nepaspējām nomenedžēt cilvēku pievienošanos, par daudz. Ko var darīt, ka par demogrāfiju rūpējas un ir draugi.
Tāpēc man reizēm gribas, lai manas mājas vienmēr būtu pilnas cilvēku, lai viņi vēlētos nākt ciemos. Visjaukākās atmiņas ir tieši no tādām - kur divistabu dzīvoklī 20 cilvēki svin pankūku rītus vai Jauno gadu, vai uz matracīšiem uz grīdas papildus lielai ģimenei guļ ciemiņi.