Protams, daudzus tracina tas, ka traģēdija ir visur, visos portālos, tvītos un vel nez kur, vēl par to ir publiski kāds jānolamā un jānoliek.
Man vienalga, kas par to raksta, kas neraksta. Špvakar reāli trīc rokas un neko priecīgu par Instrumentiem roka neceļas ierakstīt, ir tikai liela sāpe par to, ka nevaru nodot asinis, jo mana grupa šobrīd trūkst.
Viena meitēna tvītu redzēju, kur izvērtās monologs apmēram tā- katru dienu nomirst desmitiem cilvēku, kāpēc jūs čiepstat par diviem (tad vēl bija zināms tikai par 2), tad nu gan baigais notikums, kāpēc tas, ka kaut kur viņa dabū 10 nav baigais notikums, ko tvītot...
Well, I don't want to live on this planet anymore.
Fonā skan ziņas, kur cilvēki gaida informāciju par saviem radiniekiem, draugiem: "Nē, nestrādāja tur, tikai pēc tomātiem uz piecām minūtēm iegāja..."
Sāp.