Lai cik gadu nepaietu, Sviesta Cibu ik pa laikam atceros. Veca mīla nerūs. Ir atsevišķi cilvēki, kurus regulāri, ik pa dažiem mēnešiem, ienāku palasīt. Protams, ja viņi vispār ir ko uzrakstījuši :) Tāda skatīšanās pa aizkaru šķirbu svešā guļamistabā.

To, ka šī ir tiešam veca mīla, kas nerūs, īpaši spēcīgi izjutu brīdī, kad neilgu laiku atpakaļ savai, nu jau 12.gadus vecajai, meitai, stāstot par IT un digitālajiem procesiem, sāku skaidrot, kas ir Sviesta Ciba. Nu, kaut kas līdzīgs Facebook, ka varētu teikt - tāds kā Facebook pirmsākums... nevis, ka varētu teikt, ka ir, bet tas tas arī ir! Tikai Facebooks ir apaudzis ar vēl vis kaut ko, bet pamata funkcijas jau ir tādas pašas. Jā, un sajutos lepna kā dinozaurs. Jā, esmu nokļuvusi vecumā, kad ir ko atcerēties un salīdzināt.

Bet vispār, rakstīt dienasgrāmatas, ir labi. Ļoti, ļoti labi. Gan vēsture, gan sevis izzināšana, gan domu strukturēšana.
Tikai nu jau vairs nav 18, nu jau spēcīgāk jādomā, ko raksti, kas var izlasīt, kam vispār rādīt un vai vispār rādīt. Bet gribās jau to iespējamo atgriezenisko saiti, gribās :)