Linde fon Keizerlinka "Tavas asaras uz mana vaiga" (stāsti bērna dvēselei)
- un tad bērni sagulst uz grīdas krustu šķērsu, cits citam līdzās un pāri. nokrīt kā nopļauti. visi aizver acis un aiztur elpu. daži pavēruši mutes kā kliedzienā. divi sadevušies rokās. bērni nekustīgi guļ tā labu brīdi, un bērnudārzu pārņem dziļš klusums. un dīvains miers.
- es nevaru nomirt, es pat nezinu, kā to dara
- "es domāju, ka lieli cilvēki neraud", Soņa paskaidroja.
- taču viņš ziāja, ka no lodēm un granātām sievietes nevienu pasargāt nespēj. viņām pašām tās trāpa.
- tētis ir dzīvs. mamma ir dzīva. bērns ir dzīvs.