'Tā jau višs i. Un lielajos vilcienos jau viss ir baigi ok. Pat ļoti ok. Bet ir tak pat viņam jāsaprot, ka man vajag palīdzību!

nea- viņam ir jāpasaka nevis jāsaprot
tā nu tas ir

piekrītu str, ka večiem ir jāpasaka ko vajag un ko ne, viņi nesaprot, ja mēs klusējam un domājam, kad sapratīs!
tas nu ir simtkārt pierādīts. :)

nu redzi, a sīkumi... vienmēr ir un paliek tikai sīkumi, es jau ar šodien sapinos visā, izrunājos ar savu vīrieti, pateicu kā jūtos, samīļojos un palika vieglāk. :)

moš toč aliņu, padomā, pavērtē, parunā un tā... :)

Tur jau tā nelaime, ka ar viņu parunāt nevar par tādām lietām. Viss atduras pret to, ka es pati vien esmu vainīga un gribu nezin ko.
Un samīļoties tad arī nevar, jo es tak esmu viņu aizvainojusi un viņš nemīļosies. vai arī - viņš būtu gribējis samīļot mani, bet es ne tā kaut ko esmu patiekusi, kā rezultātā viņš apvainojas. Bērnu dārzs. Man vajag palīdzību un mīļumu, tā vietā viņš apvainojas par to, ka es pasaku, ka man tā ir par maz.

Un to, ka man ir grūti un man vajag vairāk palīdzēt, ir teikts. taču viņam vajag pēc darba savas izklaides un es tās nevaru aizliegt. bet, ja aizrādu, ka gribu viņu ātrāk mājās, tad samet adatas - kā, viņš nevarēs iet, kur grib?!?

Mna atkal iekas, ka mums abiem ir ierbožota ārējā dzīve šobrīd. Kopā atvieglism viens otram ikdeinu, Laura paaugsies un tad abi varēsim sabeidrisakjā dzīvē aktīvi iesaistīties. Un tas arī ir teikts, Bet dzīvē tā nenotiek.

Viss ir ideāli līdz brīdim, kad viņam jāierobežo savas vēlmes un jāpiespiežas uz kādu pienākumu izpildi.

Tiešām kā bērnudārzā 8/
Pienākumus tiešām vajadzētu dalīt līdzīgās daļās un vienam otru atbalstīt, kad viss kāpj pāri malām.

Varbūt viņš vienkārši nesaprot vēl, cik viņam svarīga un atbildīga loma... Un vēlāk pašam būs žēl, ka nav izgājis tādai pašai "ugunij un ūdenim" cauri