Es biju aizmirsusi, ka ir vēl kāds apzīmējums emocijām: niknums. Ne dusmas, vai aizvainojums, bet niknums.
To es attiecībā uz sevi.
vakar ejot gulēt un nespējot aizmigt redzēju tauriņu. "Cauršauti tauriņa spārni". Un vēl vakar izsvītrojās šis un tas. man neatliek spēka rauties uz tik daudzām pusēm, šis un tas ir jānoliek malā. galu galā mans vāveres ritenis ir jau 6 mēnešus, kuru laikā man nav bijis neviens mirklis tikai sev. Biki pārspīlēju, ja gribu būt piekasīga pret sevi: pirms paris mēnešiem es varēju vēlā vakarā ieiet vannā, nesatraucoties, ka būs jālec laukā, jo Laura pamodīsies. Bet tas arī ir bijsi tik pāris reižu. pat naktis nav manas. Es katru nakti mostos vairākas reizes, lai ari tikai zu mirkli, tikai tik, cik bērnam krūti iedot. Un tomēr, nav man miega nepārtauktu kaut 6 h garumā. Jā, es esmu pieradusi, ilgāk no rīta ar Lauru pa gultu nodzīvojamies, pa dienu man miegs nenāk kā lavīna un tomēr. Domājat, tas neatstāj iespaidu? Kas paši nav māmiņas, tie nesapratīs. Tiem vienmēr liksies, ka mēs pārspīlējam. bet tā nav atslodze vai atpūta, ja bērns, piemēram guļ. Jo es jau tā kā tā nekur nevaru aiziet, vai pazust. Es visu laiku rēķinos, ka esmu vajadzīga, ka bērns var pamsoties, ka viņam var kas sāpēt, gribēties ēst/jāmaina pampers/etc Un tieši tāpēc vēl sāpīgāk ir tad, ja vīrietis paziņo, ka viņam vajag izvēdināt galvu, savākties un tāpēc viņš tagad ies patusēt. Rodas totaļa netaisnības un bespēcības sajūta. Jo, - jā, es jau aiziet nevaru nekur, bet viņš var. Un būtu muļķīgi to aizliegt. Bet gribas visamz to solidarizēšanās sajūtu.Un es nerunāju par vnk iziešanu ārpus mājas, jo mēs ar Lauru pietiekami izejam sabiedrībā. Es runāju tieši par to laiku, kad tu pats esi tikai sev.
Es nesūdzos, es tiešām jūtos mierpilna, kad esmu divatā ar Lauru. Bet ar katru dienu spilgtāk izjūtu, ka esmu nogurusi, ka gribu atpūsties no tās iekšējās "Uzmanību, gatavs!" sajūtas, kad visu laiku jabūt gatavai starta sāvienam. Es apskaužu Jāņa rītus pirms darba, kad viņš viens var netraucēti iedzert kafiju, uzpīpēt, uz poda pasēdēt. Smieklīgi? Nē, drīzāk skumji, ka tik ikdienišķa lieta man ir neaizsniezdama. Es runāju tieši par to sajūtu, kad es zinu; Laura mani nepasauks, es piederu tikai sev. Viņam pieder burvīgi braucieni ar riteni uz un no darba. Iziljušam, slapjam, vējainam, saules apspīdētam, pa dubļiem un zāli, garām mašīnām, kokiem un cilvēkiem. Iazelusām un nedaudz iesvīdušam, pilnu krūti svaigas elpas un vēja... Viņam pieder nu jau iknedēļas tusa vakari, kad ar draugiem pasēž kaut kur, iedzer vīnu un parunājas. man līdz mielēm to gribas, to sajūtu, to mieru, atmosfēru un izbaudīt. Ak. Es negribu un arī nevaru viņam to aizliegt un atņemt. Es tiešām priecājos, jo viņš pēc tam ir pozitīvāks un nav tik viegli aizvainojams/aizkaitināms. Taču šobrīd man tas ir sapnis.
19. novembrī Jānis izveda Lauru pastaigāties, es paliku dzīvoklī. Es jutos tik brīnišķīgi, es savā ziņā atpūtos!!! Lai arī visas tās 2 stundas strādāju pie kvalifikācijas darba, bet to nevar izstāstīt, kā ir, kad tu zini - tevi neviens nekur pēkšņi neaizraus.
Nu jau Laura ir lielāka, nu jau viss sāk iegriezties citās sliedēs. Viņa kļūst aizvien apzinīgāka, laiks rit uz priekšu un brīdis līdz tam, kad es varēšu atstāt viņu kādām un pati kur iziet, nav tālu. Vienkārši ir sakrājies. Sakrājies, ka man jābūt supersievietei un ka mani nesaprot. Bet to arī neavr saprast, ja pats uz savas āda neizjūt. Ar to, ka dzīvo līdzi un visu redz,nepietiek. Tas ir jāizjūt.
es tik ļoti gribu aiziet uz solāriju, frizētavu, lēnām pasēdēt kafejnīcā un iedzert tēju kopā ar mīļoto. Vienkārši tā. Neko daudz, bet būt kopā un būt saprasta, nevis pārprasta. Es gribu, lai mani pasaudzē, nevis visua liaku saudzēt citus. Es gribu būt arī vāja, bet šobrīd esmu vnk azbesta vecene, kura cenšas parādīt, ka vajag palīdzību,taču laikam neprot to izdarīt pareizi un rezultātā viss saiet šķērsām. Es būšu uzrkastījusi kvalifikācijas darbu bērna pirmajā dzīves pusgadā, turklāt viņu barojot ar krūti un dzīvojot patstāvīgi ar visa'm no tā izrietošajām sekām. tas ir daudz. Un es jūtos lepna. bet man arī gribas, lai to novērtē.
man rūp, tas kas notiek ar mūsu atiiecībām, bet man nav spēka auklēties vēl ar citiem. vairs nav spēka. Ja jau bijām tik pieauguši radīt bērnu, tad jābūt arī pieaugušiem tālāk un jāpilda pienākumi, lai arī gribas darīt ko gribam un kā gribam. Nevar novelt kādu atbildības vai pienākuma nastu uz otra pleciem, ar domu: ja nedarīšu es, gan jau izdarīs otrs. A, ja neizdarīs otrs, tad - pofig, nedarīsim vispār. Tā nevar. Lai kā gribētos pretoties tā sauktajai Sistēmai, cilvēkam ir jābūt organizētam, lai kas notiktos.
Es vienkārši jūtu, ka esam noguruši, kā rezultātā visu laiku pazib dzirksteles . Man ir vieglāk - es skatos pāri problēmām un zinu, ka būs vieglāk, saulaināk. man vispār, ja godīgi, šobrīd viss šķiet labi. Man tikai gribas, lai Jānis ir pozitīvāk un vieglāk noskaņots, lai nav tik daudz problēmu no tā, ka viņu atkal esmu aizvainojusi, apvainojusi vai sadusmojusi. Lai viņš spēj tam pārkāpt pāri un runāt, nevis bozties. Jo mani ietkemē viņa garastāvoklis. Bet man spēka tiešām ir maz un mani biedē mans vājums un temps, kadā nokrītos svarā. taču - ar jauno gadu, viss būs labāk ;) Es zinu.
Un es saprotu arī Jāni, pat ja viņam tā neliekas. bet man ir pārleicība, ka mums ir jāspēj "savākt gaļa".

//upd: Un es nenožēloju neko. Laura to visu atsver. Kā pie sevis es novēroju, mātes izjūtas un emocijas ar katru dienu vairāk attīstās. Ar katru brīdi, kad Laura paaugas un apgūst ko jaunu, es aizvien stiprāk izjūtu to prieku un vēlmi, lai tik bērnam viss ir labi, lai viņš ir laimīgs un tā tālāk.