Šī bija traka nakts. Kopš Laura ir dzimusi nekas tāds nebija bijis - cēlos vidēji ik pēc pusstundas, aizvērtām acīm, pusaizmigušu prātu Aiju aiju, neraudi bērniņ. Un blākš - atpakaļ gultā. Pēc mirkļa atkal atskan brēciens, svempjos no gultas laukā, locekļi kā ar svinu pielieti...
Vieglāk būtu bijis vispār neiet gulēt, nekā sevi šitā mocīt visu laiku ceļoties augšā, līdzko aizmiegu. Brrr...
Zobi? Vai vārītie puķkāpsoti? Kas vainīgs!?