mmm, visi precas un apbērnojas. Skatos draugiem.lv klasesbiedreņu foto albūmus un ir jocīgi. Mēs visas taču bijām mazas meitenes. Nu, labi, es aprecējos, man ir piedzimusi meitiņa, mums ir sava dzīve, bet tas notiek tikai ar mani. Līdzko ir apjausma, ka ne tikai ar mani tā notiek, bet ar vēl daudziem, daudziem mana vecuma jauniešiem, tā... tā... es nezinu kas. bet laikam ir problēmas ar patreizējās situācijas pieņemšanu un sagremošanu "pa īstam". Nez kāpēc man joprojām liekas, ka esmu pavisam bezrūpīga padsmitgadniece. Nē, nepārprotiet mani, es sadzīvoju ar tagadni, man ļooooti patīk mana meitiņa un vīrs. Taču kad mēģinu uz sevi paskatītie sno malas, man nekādīgi neleikas, ka tā esmu es. Man liekas, ka man ir 16. Un ka visiem maniem vienaudžiem arī. Bet, izrādās, tā nav gan!
Vot, rakstīju, rakstīju, kamēr sapratu: apziņa, ka arī ar citiem maniem vienaudžiem notiek tās pašas "pieaugušo" dzīves lietas, uzlej man aukstu dušu un saka "mosties, Ines. Tu esi pieaugusi" Bet manī iekšā viens ķipars spurojas un brēc kā negudrs "nē, nē, nē. Es negribu būt pieaugusi!"
Vot, rakstīju, rakstīju, kamēr sapratu: apziņa, ka arī ar citiem maniem vienaudžiem notiek tās pašas "pieaugušo" dzīves lietas, uzlej man aukstu dušu un saka "mosties, Ines. Tu esi pieaugusi" Bet manī iekšā viens ķipars spurojas un brēc kā negudrs "nē, nē, nē. Es negribu būt pieaugusi!"
2 pēdiņas | Iepēdo...