Man te ir uzradusies draudzenīte. Meitēnam 13 gadi, bet kā kritusi uz bebukiem. Šodien man speciāli zvanīja un prasīja, vai drīkst ar Lauriņu iziet pastaigāties. Atteicu, jo bijām jau izstaigājušās, turklāt negribas, ka bērnu kā rotaļlietu izmanto. Taču ar to nepietika, prasīja, vai drīkstēs rīt, vai rīt iešu uz pilsētu. Sarunāju,ka ap 13:00 būšu pie savas mammas, tad lai viņa atnāk. Ejot šodien mājās no pilsētas, satiku viņu ar viņas draudzenītēm. Kā ieraudzīja mani, tā pusskriešus metās pretī un jūsmo par Lauriņu. Un ar lepnumu pārējām draudzenītēm stāsta, ka rīt pieskatīšot Lauru.
Meitene jau ir prātīga savam vecumam un uzticēt Lauriņu viņai var droši, turklāt viņa jau ar vienu bebuku ir izauklējusies. Taču tas viss manī izriasīja pārdomas - kādi gan ir šīs meitenes sapņi? No viņas sajūsmas pat nedaudz šķiet, ka viņa labprāt pati sev gribētu bērnu. Visticamāk, ka tagad līdz kam tādam viņa nav aizdomājusies, bet man ir bail, ka viņas mērķi ir visai pieticīgi: aprecēties un audzināt bērnus.