Velku latviešu multfilmas un atceros, kā tās uztvēru bērnībā. Milzīgs pārsteigums, cik daudz es neesmu uztvērusi, redzējusi, sapratusi. Nav brīnums, ka mani bieži pavadīja sajūta, ka tajās nav kaukādas loģiskas darbības un vai katrā multenē man bija vai nu biedējošo vietu vai pavisam nesaprotamo. Es vnk nespēju izsekot līdzi un saprast tur rādīto domu. Šīs multfilmas it kā mīļas un bērnišķigas, bet šizīgas. Tajās ir tik daudz simbolu, pāreju, tēlu, kas rada kopainu interesantu un tulkojamu, interpretējamu. Jo vairāk skatos, jo vairāk safascinējos un sapriecājos :)
Un nav tajās tikai uci-buci lietiņas, nav nekādi pokemoni un teletūbiji. Vājprāc, kā man tas multenes piedur! Un joprojām vislabāk man patīk tieši Sēd uz sliekšņa pasaciņa. Tikko, kad to noskatījos (pēdējoreiz redzēju to tiešām agrā bērnībā, kaukur pirms 10 gadu vecuma noteikti) uzreiz kā ar āmuru pa galvu iedeva. Mani šī multfilmiņa tiešām ir pamatīgi ietekmējusi. Tik daudz pazīstamu lietu tur saskatīju. Pazīstamu - nereti iztēlē redzamu un peldošu, asociāciju un domu vizualizācijas ziņā. Arī mana skaistuma izpratne savu paraugu, šķiet, ir ņēmusi no šī smultenītes.Ai, to nevar aprakstīt. bet tas ir kaukas ļoti, ļoti tuvs.