atradu savu pēdējo raxtīto darbu, kas ir šāds:

Man ir skumji.
Nenoliegšu arī to,
Ka vientulība
Staigā drūmi pārsegusi
Galvu un aizvērusi acis –
Apziņa vairs nespēj
Uztvert negatīvās elsas,
Ko izdveš nosaluši bērni
Un kaisli sēcošas balsis,
Kur ar prostitūciju nodarbojas
Divpadsmitgadīgās...

Vientulība ir visam nosodošajam
Patvērums, kad sirdsapziņa
Aizcirtusi durvis un slēgusi
Spēju ielūkoties sev acīs.
Vientulība paņem aiz rokas
Kārtējo, kas nolēmis sev
Aizliegt elpot un kurš bez vārdiem
Kliedz. Kliedz akli, tumsā un bez jēgas.
Bet nemainās, nekustas ne par
Mata tiesu tā sāpe krūtīs –
Un kliedzošais izšķiras par labu
Būt mūžīgā vientulībā

Man ir skumji.
Jo es eju garām šīm sāpēm,
Paņemot drusciņu sev
Un drusciņu izsalkušiem suņiem,
Es veros debesīs un man sāk
Sāpēt acis no nekā neredzēšanas,
Bet es neatlaižos, es turpinu
Ticēt neeksistējošam sapnim,
Kuru kāds vai katru dienu
Pamanās brutāli nozaimot.

Vientulībai un manām skumjām
Ir tukšas acis, tās sen vairs
Nejūt alkatīgās, pēc īsta siltuma
Tvīkstošās sirdis, tās vienkārši
Turpina klīst, jo nevienā realitātē
Negūs piepildījumu, kuru var
Sniegt vienīgi pagātne, kas,
Kā zināms, neatgriežas...

Mirstiet suņi, cerības un naivuma sapņi.
Tā kā tā viss ir par velti.
Ir iestājies rudens.
Un mēs neesam akli,
Lai to neredzētu.