sāpīgi ir par to netaisnību, ka dažbrīd tomēr cilvēks, kuram būtu jābūt, tam, kas tevi vislabāk mēģina saprast, tomēr izrādās, nepazīst, pat domā sliktāk, nekā tavs sliktākais draugs.
Man asaras nenāk, bet ar ir skumji, ļoti , -- varbūt tāpāec, ka bērni apkārt ... bet jau kā nedēļu neiet, galīgi neiet ar otru pusi, - patiesībā, nekad nav gājis, tikai nespēajm viens no otra aiziet ... lūdzu piedod, ka atļavos mazliet činkstēt .. varbūt tomēr nelasi - rakstīju tematā. - vēlreiz piedod, ka uzbāžos, bet, tas tikai tā - garāmejot, nekas nopietns ,- vienkārši ir vēl kāds - nebūtu slikti, ja varētu sirds smagu izņemt un iedot citam, apmainīties ar nastām ,lai saprastu, ka paša nasta ir uz pusi vieglāka.
Prieks, ka Tu esi Te!
Varbūtējs. . .

ai...
es domaaju, ka tev noteitki ir smagaka, nekaa man. Ja taa ar veesu praatu paskataas uz lietaam un notikumiem, man jau nemaz nav par ko suuudzēties. Vienkārši kautkādas zemapziņas ailes, apzinātas vai nē, pamatotas vai nē, bet ņem un izlien dažbrīd laukā. Turklāt, tā kā tagad esmu arī stāvoklī, sanāk uz dažiem notikumiem reaģēt makten asāk, uztvert, ka man dara pāri un tā.

Man ir brīnišķīgs puisis, kurš mani mīl un kurš par mani rūpējas, vienkārši abi esam pietiekami jūtīgi un līdzīgi, lai sanāktu abiem samest lūpas, par to, ka otrs ir uzmetis lūpu. Bet es noteikti šobrīd nejūtos skumji un tās īslaicīgās asaras noteitki nav ar to nozīmi, kas liek justies ilgi, dienām, nedēļām skumji un vīlušai otrajā pusītē.

Tu saki, ka nespējat viens no otra aiziet - tas ir jāizdara. ta snoteikti notiks, ātrāk vai vēlāk. Man ar tā bija nedaudz vairāk kā pirms gada. Es nespēju aiziet, manšķita, ka mīlu to cilvēku, ka viņš mani un ka bla bla... aizgāju, paskumu par bijušo un esmu satikusi 100x labāku cilvēku. visamz priekš manis un jūtos 100x laimīgāka.