tagad man mājās beidzot ir normāla klaviatūra. Nesolu gan, ka tas uzreiz mainīs manu pareizrakstību, kaut gan - es ļoti pēdējā laikā cenšos un man jau pašai šļiet, ka nu jau es ļoti labi rakstu.

man apakšžoklī spraucas ārā viens no gudrības zobiņiem. Šķiļas laukā, pareizāk sakot. Grūtī ēst un vispār žokļus saspiest - ļoti jūtīga tā vieta. Vispār šī ir savādāka sajūta. man pag. vasarā neduadz panāca laukā otrajā pusē cits gudrībzobiņš. Vismaz man tā toreiz likās un tagad, kad pētīju muti, tik tiešām var redzēt, ka otrā pusē ir tāda balta šķautnīte izlīdusi no smaganas laukā ;)

v\el es īsti nevaru saprast kā rīkoties - ir doma sākt iet autoskolā. Tiesības tomēr ir lieta, kura par sliktu nākt nu nekādīgi nevar (rakstu šos vārdus un domāju, ak gan jau ka noteiki var izveidoties situačija, kad tiesību esamība ir gatavias lāsts un veselu problēmu virknes celonis). Turklāt galu galā man vajadzētu to papīriņu dabūt tagad, kamēr ir vēlme un varēšana, nevis novilcināties un beigās kost pirkstos. Nu jā. Pastāstīju par šo ieceri omītei. viņai teica - priekš kam man to. Labāk nevajagot, jo es, redz, jau vienreiz autoskolā esot gājusi un tiesības tā arī nenonkārtoju, tik naudu zemē esot nometusi. Nu jā, bet toreiz man bija 17... un toreiz man bija 3mēn. jāgadia līdz varēja kārtot valsts eksāmenu, bet pa 3 mēnešiem man tajā laikā ļoti daudz kas mainījās un daudz ko negribējās darīt. Toreiz jau ar tā autoskola bija tikai tādēļ, ka vecāki gribēja. A tagad gribu arī es pati. Un ja jau ir iekšējā vēlme, tad jau laikam tā kā jārīkojas. Vnk to vēlmi bik atvēsina, kad tuvs cilvēks tik, nuu... nelabi izsakās par ieceri. :/

oij, kaut nu man izdotos izdarīt visu, kas man jāizdara (nepadarītie darbi un parādi). laika nav daudz, elpojiet manās figūriņās un sargājiet pasauli ;)