ar zupchix tiiri forshi izklaideejaamies leļļu teātrī :) :)))
man par pārsteigumu izrādījās, ka kultūras akadēmijas 4.kursa students (nu tie, kas tur ņēmās pa skatuvi) ir sens paziņa no Talsiem. pārsteiguma moments no tā viedokļa, ka nejūtu laiku ejam. Man joprojām šķiet,ka mēs visi jorpojām mācamies vidusskolā ar visām tai piederošajām fīčām... Mm, jā, tas puika mani sauca par pieneni. hh.

un vēl jādomā, ka kaukādai saistībai ar gaļu un manu pašsajūtu arī ir. Pēc tejātera aizgājām paņammāt. pieštopējos pilna un uzreiz arī parādījās tā debīlā trauksems izjūta. Asociācijas ar dzeloņdrāti, kas sažņaudz sirdi, ar asumiem uzārdod gaļu, radod smeldzi. Nesakarīgi, bet kaukā tā. Kad gribas ar nagiem ieķerties, izplēst to kauko no krūtīm laukā un izberzēt pret asfaltu. Norīvēt. Grūti tā. :/ Ganrīz ņēmu un atkal aizskrēju, gandrīz pazvanīju, gandrīz padevos savām narkotikām, kas nav lietojamas ne ārīgi, ne iekšēji, tikai garīgi.
Nu, kāpēc, man šitā?