noformuleejot savas izjuutas raxtot, ir vieglaak tikt galaa, ja?

jaa
un ne tikai
ne taapeec ka e staas formulejeu
bet taapeec, ka taas pirms tams eedeeja manii(emocijas) un tikai tad, kad taas ir pateiktas sklaji, kaadam dzirdot vai uzrakstiitas, kaadam izlasot vai nezinjaa, iepseejamiibaa, ka kaads izlasiis, es no taam varu atbriivoties... tad taas vairs neseezh manii un tad e svairs ar taam enatbildu...
tad sveshas acis, ausis taas uztver un sveshas domas taas izjuut, un es to vairs nekontrolejeu...taatad... nav mans un tomer ir....

ceriiba ka kaads sapratiis/izlasiis liek sirdij nomierinaaties?

nee, ne ka sapratiis
tas nav primaarais
es sheit nemeklejeu sapratni
zhurnaals man ir vieta, kur izteikt savas domas un juutas.
dazhreiz lai vienkaarshi izteiktu.
dazhreiz, lai pasakot savas emocijas un domas publiski, taas padariitu nepiesaistiitsa sev...
saproti... pasakot kaut ko publiski, e svairs nevaru kontroleet kaa citi cilvekei uztvers masnus varadus, ko ar tiem iesaaks, liidz ar to es vairs nenesu atbildiibu par sho vaardu taalakao dziivi, liidz ar ko es no tiem atbriivojos, kas arii biaj meerkjis
ja man saap, vai ir iekshejea enmiera, skumju, aizvainojuma, kliegshanas, haosa sajuuta, es nevaru sevii to visu pati slaikt atkal normaalaa kaartiibaa, taapeec to vajag izmeest no sevis un to e sdaru, atklaajoties citiem.. atklaatiiba labaakaas pasleepes sava aiznjaa
un veel...man gruuti tev paskaidrot preciizi... jo man visapar ir gruuti formuleet konkreetas lietas...

tu esi labs cilveex...

sanaak, ka me sevi slavee...
bet ja es nemiileehsu sevi, tad kaapeec, lai mani miileetu citi?
radiit gaismu sevii, lai vareetu to dot citiem...

celji ir dazhaadi.

mees visi esam tik ljoti liidziigi

es vienkārši fanoju par taviem vārdiem. es lasu katru rindiņu un izjūtu to ar visu savu ķermeni un dvēseli. ai, piedod, ka ņemu no tevis bez atļaujas, bet man tas ir vajadzīgs.

un vārdi ir, lai tos izteiktu un ļautu citiem izvilkt no tevis ārā. dažiem tieši nepieciešams, lai no viņiem kaut ko izvilktu, tā vien gribās, lai citi izprašņā. bet Tu šeit esi kā pamatpunkts. nezinu, vai tu to apzinies, vai nē, bet tu šeit visus balsti un pamato. nezinu kāpēc tā saku, un cik patiesi ir mani vārdi, bet šobrīd es runāju tieši to, ko domāju.

reizēm jau liekas, ka Tevi pārāk daudz kas nomāc. bet tai pašā laikā no Tevis starojas kaut kas ārā. neaprakstāma Tu esi. droši vien ne es vienīgā izsaku tādu pārliecību. bet vai es šobrīd atbrīvojos no saviem vārdiem? es vienkārši gribēju to teikt, jau sen. Tevī es redzu daļiņu no sevis.

Tad, kad izlasīju Tevis teikto kā Idealisti es sēdēju un domāju par savu dzīvīti. PAr visiem plusiem, mīnusiem un sekām.

Un šis ir kā pateicība. Milzīgs comments - Paldies. Tāpat. Pelnīti.

paldies, es saaku nedaudz apzinaaties, ka mani vaardi dazhreiz cilveekiem arii noder...
un... ne jau katrs pateikts vaards ir atbriivoshanaas no domas, ko tas satur... ir jau arii vienkaarshi vaardi un ir vaardi, kas teikti ar meerkji, lai tie izkliedeteu veejaa emocijas... veejaa un citaas dveeselee, aizlidojot no maneejaas... veids kaa palidizeet pasham sev un pilniigi nesaistot arii citiem...

tikai neļauj savai dvēselei aizlidot prom! ķer ar melnajiem ( ? :)) ) nagiem un nelaid vaļā.
es savaldos, lai nepiedrukātu te pilnpilnos tekstus. saudzi sevi! un vispār kā man viens draudzēns saka: 'mīli un baudi, ja apnīk - raudi!'

mana dveesele neaizlidos
nekaadaa gadiijumaa
vinjai ir paaraka daudz ko dot...
un tieshi taapeec, ka paaraak daudz, es sanakau taads iisti nesakariigs cilveecinjsh, kas pac sevii ir sapinjkjeejies, bet tas patiesiibaa savukaart daudzko dod...

un veel - vaardi atvieglo sevi un noder veel kaadam, kuram izlasot arii kas mainaas...

sevi es nepazaudeehsu

Tu esi ļoti sakarīgs sakarīgs cilvēks! Vispār Tevi visiem ir jāmīl par to, ka Tu vari būt tas, kas esi - īpaši, neatkārtojama. Tu esi Tu pate!