es vienkārši fanoju par taviem vārdiem. es lasu katru rindiņu un izjūtu to ar visu savu ķermeni un dvēseli. ai, piedod, ka ņemu no tevis bez atļaujas, bet man tas ir vajadzīgs.

un vārdi ir, lai tos izteiktu un ļautu citiem izvilkt no tevis ārā. dažiem tieši nepieciešams, lai no viņiem kaut ko izvilktu, tā vien gribās, lai citi izprašņā. bet Tu šeit esi kā pamatpunkts. nezinu, vai tu to apzinies, vai nē, bet tu šeit visus balsti un pamato. nezinu kāpēc tā saku, un cik patiesi ir mani vārdi, bet šobrīd es runāju tieši to, ko domāju.

reizēm jau liekas, ka Tevi pārāk daudz kas nomāc. bet tai pašā laikā no Tevis starojas kaut kas ārā. neaprakstāma Tu esi. droši vien ne es vienīgā izsaku tādu pārliecību. bet vai es šobrīd atbrīvojos no saviem vārdiem? es vienkārši gribēju to teikt, jau sen. Tevī es redzu daļiņu no sevis.

Tad, kad izlasīju Tevis teikto kā Idealisti es sēdēju un domāju par savu dzīvīti. PAr visiem plusiem, mīnusiem un sekām.

Un šis ir kā pateicība. Milzīgs comments - Paldies. Tāpat. Pelnīti.