intersanti, vai tie cilvēki, kas nejauši kļuvuši par fotogrāfiju sastāvdaļām pašiem pat to nezinot - vai viņi pēc tam dzīvo savādāk?

Tā jocīgi, iedomājoties, ka es esmu kaut kur iemūžināta un par to varbūt pat nenojaušu un manas sejas līnijas pēta daudzi švešinieki.

Un no manas puses: iedomāties stāstu, kas pieder tai sirmgalva sejai vai pasažierim autobusā tajā apstāšanās mirklī, kad nozibsnīja fotoaprāts. Bet pēc tam viņa nav - viņš ir aiztraucies tālāk savā pasaulē, daļu sevis, daļu savas mūzības mirkļa atstājot man. Un es pat pateikties nevaru paspēt vai atļauju lūgt. Viena visuma bērni.