nez kāpēc man ir sācies milzīgā, pie zemis velkošā noguruma periods. Vakar pa dienu pagulēju 2h. AIzgāju pusnaktī gulēt. Šodien piecēlos tikai 12:40 un arī tikai tāpēc,ka mani pamodināja. Paēdu. Joprojām gribu gulēt. Kā tāds miega lācis? Kāpēc manī tāda miega vēlme? Un arī tāds milzīgs miers. Iekšējs. Bet, ja kāds nepieklauvēdams iebrāžas manā pasaulē vai aizkaitina to, tad miers pazūd un parādās dobermanis ar atņirgtiem zobiem. Tātad tas navpatiess miera stāvoklis, tas ir apmāns.

Vispār gribās tikai gulēt un gulēt, jo miegā ir labi. Tur kaut kā es jūtos labāk, nekā dzīvē. Vispār man mošanās no miega pēdējo gadu(?) i rvisai sāpīgs process, jo rodas sajūta, ka kaut kas mīļš un tuvs aizpeld projām. Ja tā varētu, (ja nebūtu, macibas, darbs, apkārtējie cilvēki) tad gribēut gulēt kādu nedēļu no vietas. Ne tāpēc, ka man tik ļoti šobrīd miegs nāktu, bet gan tādēļ, ka tā miega izjūta ir tik ļoti patīkama. Un to izjūtu var noķert usmeiga stāvoklī - vislabāk tad, kad esi jau aizmidzis un tad it kā mosties - apkārt ir silts unt umšs un kaut kur fonā skan mūzika. tad es tiešām jūtos kā bēbītis māte vēderā - tumši, silti, droši, pasargāti, es tajos brīžos neatceros neko, kas bijis jādara, vai kas vēl jādara, nav pienākumu, rūpju, emociju. Es neprotu pat noraksturot. Ir tikai ļoti, ļoti labi. Un vajadzīga liela saņemšanās, lai pārtrauktu šo stāvokli un piceltos, jo - jāiet tak dzīvē un jāveic visi ar to saistītie pienākumi.

Šobrīd un jau labu laiku mana miega fona mūzika ir ATB. Gan jau ka viņiem ir vairāki diski, bet man tās ir 12 viņu dziesmas. Varbūt kādam var šķist jocīga tāda izvēle. Bet ta mebija izvēle, vnk es piefiksēju reiz, ka tieši šāds fons man vislabāk iederas tajā nakts, tumšajā, pusnomoda, sitlajā, drošajā, pusapziņas stāvoklī.