diena, kurā tika izdarīts tik daudz! Satikti tik daudzi cilvēki! un galvenais - negaidot :) varētu jau visu uzsakitīt, bet nu, labāk nē ;) Vienīgais dienas tumšais plankumiņš ir franči. Kaukā iemaldījos tur brīdī, kad mana esība itin nemaz negribēja, ka es tur atrodos. Ilgi nestīvējos pretī un praktiski uzreiz, kā apsēdos, tā arī aizgāju. NO sākuma gan aizgāju bez somas, un nācās tad tai atgreizties. Ar jocīgām izjūtām sirdī devos uz mājām, bet tiku tikai līdz pirmajai šķērsielai aiz frančiem, kad nosakidrojās, ka kāds dikten jauks un mīļs cilvēciņš vēlas mani satikt. :) Un atlikušā vakara daļa paskrēja nemanot. Sēdējām habibi(?) un pirmo reizi pīpēju ūdenspīpi (zilene, sorry, nevarēšu pie tevis zaudēt nevainību!), pētīju ciuvēciņa darbiņus, kas veidoti ar tušu, guašu/akvareli un vēl kauko (sorry, sorry, es tos krāsu un tehnikas nosaukumus neavru atcerēties). Tie darbiņi tādi mazi maziņi - paraudziņi, bet tajos var tik daudz ko saskatīt. It kā svītriņu, keksīšu kompzīcijas, brīvie izjūtu veidojumi, bet tajos tik daudz ko var sasktīt. Ļoti interesanti. Man patika. Gribētos mājās pat tādas gleznas. Un runājamā bija tik daudz, daudz, ka laika pietrūka. Laiks kļuva par īsu :) Iekšīenē pildījos ar tādu miera un sapratnes izjūtu. Un ja tā padomā - tasinība vien ir, ka jebkura leita ir uz labu. Es neapzītu šo cilvēku, ja nebūtu bijis attiecīgu pārdzīvojumu manā dzīvē ;)
Un pēc tam, sanāca tā, ka satiku Viņu un nokļuvu lidostā. Un manī joprojām virmo daudz neatbildētu jautājumu. Bet pēdējā laikā izkristalizējas pārliecība, ka nekas nav beidzies. Jo, kā tur bija tas teiciens: "Viss vienmēr beidzas labi. Un ja nav labi, tad nekas vēl nav beidzies!" :)
Ir neticība, šaubas, bet kaukas iekšā kustas. Ir brīži, kad viss šķiet ir nomiris un ir brīži, kad leikas, ka dzirkstele kvēlo, tikai viņa zem ledus ir ierakta. Katrā ziņā brauciens mašīnā uz manām mājām no lidostas man patika. es atkal sajutos tuva.

un vispār - latvieši tiešām daudz izceļo, lai strādātu ārzemēs. Pēdējā laikā sanāk ar šādiem cilvēkeim nonākt aizvien biežāk saskarē... Un klausoties vienu šī vakara sarunu, aizdomājos - kā gan jūta stie latvieši, aks nolemj palikt ārvalstīs, lai strādātu un dzīvotu? Vai viņiemnepietrūkst Latvijas? Vai viņiem ir šapīgi, ak jābrauc prom, lai varētu dzīvot civilizēti. Un iedomājos - cik gan gandarīta jūtas sieviete, ka beidzot var sevi apģērbt un palutināt...Bet kā gan šī sieviete jūtas kā māte? Viņai nepitrūkst bērnu? Es nezinu, kā tas ir.

Un vispār vakara iesākumā satiktais cilvēks man tikai nostiprināja sajūtu, ka cilvēki vien šķiras un šķiras. ka tīra un balta ir tik maz... un meitenes tiešām pieaug daudz ātrāk, ir izjustākas, emocionālākas... Ak, puiši, puiši, spēlējoties ar sirdīm, uzmnaieties, ka nesanāk, ka paliekat vieni, veci, un bez matiem!