dažreiz samirkst acu plakstiņi
bet dažreiz tā vajag
dažreiz pēc tam no krūtīm izlido sāpīgais taurenis un iespīd saules stars
dažreiz...

es gribu teikt, ka nekad nedrīkst smieties, ja sāp.
ja sāp - cilvēkam ir jūtas un emocijas, viņš jūt, dzivo, elpo, mīl un tas nav mazsvarīgi

es mīlu, tātad elpoju.
es elpoju, bet vai tas nozīmē, ka mīlu?
mīlestību veikalā nenopirksi. tas ir vissvētākais, kas ir glabājams, lolojams, laižams pastaigāties saules pilnās rasas pļavās, tās dēļ mēģina zvaigznes nest un raud vienatnē sāpīgas asaras, ka neizdodas sapnis, ar kuru iepriecināt citu sapni...

es vēlos teikt, ka sāpēs vienmēr tiem, kas mīlēs līdz asinīm un sirds vismazākajam stūrītim, no matu galiņiem līdz papēžiem...

ja sāp... nemest sejā pliķi un riebumā nenovērsties. ja sāpes ir īstas. bet kā tiem citiem tauriņiem zināt, ka neviens no mums nemelo?
es pačukstēšu: jāskatās ar sirds acīm, nevis apkārtējo dūmu un kvēpu, ļaunuma, maldu, greizsirdības, dusmu un vientulības, baiļu acīm...

es mīlu Tevi.

negribu, ka cilveeki, kas lasa manus postus, uztver tos kaa zheeloshanso, vai luugumus peec liidzjuutiibas.
es nelieku sleegtos ostus, nelietoju iazsardziibas. to, ko es raxtu, redz visi.
bet nen jau taadeelj, ka man buutu vajadziiga vinju izteiktaas domas...
shis zhurnalas amn tapa tikai, lai man buutu vieta, kur izteikties un lai mani vaardi aizietu prom no manis, no manas dveeseles...lai es vareteu sevi savaa veidaa atvieglot.
taapeec nerakstiet spriedumus, bet aizliegt to ari nevaru...
un arii nelikshu iepsejeu, ka manus textus nevar koemnteet...
kaut gan taadas domas saak rasties.
un sho e sraxtu taapeec, ka man saak shkjist, ka clveeki saak kaut ko paaraka personiski analizeet...

mmm...
beidzot klasuos scooter - she's the sun...
there`s nothing wrong I've done
un chicherina - sama

nezinu, patiik

jau nedaudz agraak (bet pavisam ensen) man bija ienaacis praataa, ka varbuut mani vaardi speej savaa zinjaa uzrunaat pat pilniigi sveshus cilvekeus tikai taapeec, ka tie naak no paarpilnas sirds, ka var just to, ka shie varadi ir dziivi pashi par sevi, ka tie iemoso manu dveeseli un sirdi, kas galu galaa ir tik liidziiga visiem cilveekiem., e stikai to meeghinu aprakstiit, nedomaajot par to, vai taa ir pienjemts. es te raxtu sevi. un daudziem varbuut esmu maza daljina no vinju pashu spoguljiem. nezinu... vienkaarshi peedeejaa laikaa biezhi naacies izjust un dzirdeet, ka mani vaardi nepaliek gaisaa karaajoties, ka ir cilvekei, kuriem tie palidiz, kuros tie saskata sevi uns avas juutas, ka mani varadi formulee vinju juutas... mee svisi galu galaa esam cilveeki, kuriem visiem ir liidizigas emocijas...

p.s. protams, tas attiecas savaa zinjaa uz liidziga raxtura, radnieciibas dveeseleem

Tu mīlēji neatļauti.
Tu mīlēji sapņos un baznīcās aiz svētuma altāra.
Tu sarki, kad es Tev pieskāros un noliedzi Dievu, kas uz sava vaiga sajuti manu asaru...
Tu zināji, ka man nav dzīves, tāpēc gribēji to radīt.
Tu radīji mani, manu prātu un manas domas.
Tu mani pilnveidoji.
Tu mani pakļāvi.
Tu mani ierobežoji
Tu man nocirti dvēseles saknes un iestādiji blakus savējām.
Tu vairs nedriksti teikt es, tagad esam mēs.
Un es Tev atdodu pēdējo no sevis - es Tev saku - Tu neesi pakļauts.
Es Tev saku - Tu vari iet un nākt. Un manu sirdi nēsāt lidzi. Kad Tu paej maliņā, es saslimstu, jo Tu esi pagājis maliņā ar manu sirdi.
Es nepretošos, jo zinu, Tu nekur neaizej, Tu tikai elpo. Tu esi brīvs. Jo mēs esam viens otram.
Es tepat būšu. un gaidīšu, kad Tevi sasildīt.
Tu to zini.

šī ir atbilde susurei:
esmu ceļā uz to.
es mācos mācities no sāpem.
es mācos saprast sāpes, lai tās man palīdzētu izsakidrot citu cilveku sāpes.
Un es jutu, ka galamērķis nav tālu

varbūt bija jāsajūk prātā, lai saprastu, kas, kā un kāpēc. man. ne visiem šāda recepte der. Un tad...tad tu esi izgājsi cauri šķīstītavai un vari palīdzēt citiem.