jau nedaudz agraak (bet pavisam ensen) man bija ienaacis praataa, ka varbuut mani vaardi speej savaa zinjaa uzrunaat pat pilniigi sveshus cilvekeus tikai taapeec, ka tie naak no paarpilnas sirds, ka var just to, ka shie varadi ir dziivi pashi par sevi, ka tie iemoso manu dveeseli un sirdi, kas galu galaa ir tik liidziiga visiem cilveekiem., e stikai to meeghinu aprakstiit, nedomaajot par to, vai taa ir pienjemts. es te raxtu sevi. un daudziem varbuut esmu maza daljina no vinju pashu spoguljiem. nezinu... vienkaarshi peedeejaa laikaa biezhi naacies izjust un dzirdeet, ka mani vaardi nepaliek gaisaa karaajoties, ka ir cilvekei, kuriem tie palidiz, kuros tie saskata sevi uns avas juutas, ka mani varadi formulee vinju juutas... mee svisi galu galaa esam cilveeki, kuriem visiem ir liidizigas emocijas...
p.s. protams, tas attiecas savaa zinjaa uz liidziga raxtura, radnieciibas dveeseleem
tas biškiņš, kas tiek pateikts - Post a comment
phoenix (phoenix) wrote on February 16th, 2003 at 08:37 pm