Tu mīlēji neatļauti.
Tu mīlēji sapņos un baznīcās aiz svētuma altāra.
Tu sarki, kad es Tev pieskāros un noliedzi Dievu, kas uz sava vaiga sajuti manu asaru...
Tu zināji, ka man nav dzīves, tāpēc gribēji to radīt.
Tu radīji mani, manu prātu un manas domas.
Tu mani pilnveidoji.
Tu mani pakļāvi.
Tu mani ierobežoji
Tu man nocirti dvēseles saknes un iestādiji blakus savējām.
Tu vairs nedriksti teikt es, tagad esam mēs.
Un es Tev atdodu pēdējo no sevis - es Tev saku - Tu neesi pakļauts.
Es Tev saku - Tu vari iet un nākt. Un manu sirdi nēsāt lidzi. Kad Tu paej maliņā, es saslimstu, jo Tu esi pagājis maliņā ar manu sirdi.
Es nepretošos, jo zinu, Tu nekur neaizej, Tu tikai elpo. Tu esi brīvs. Jo mēs esam viens otram.
Es tepat būšu. un gaidīšu, kad Tevi sasildīt.
Tu to zini.