27 January 2003 @ 06:06 pm
 
cilvēki ilgojas viens pēc otra. visādi mūīgie jāutājumi un jauniešu problēmas, mīlestība un sāpes. sevis meklēšana un šasutīšana.
nogurusi no tā esmu. bet pati ļoti aktīvi pa šo zaņķi peldu. jo parasti nepalūkojso apkārt un neredzu. kur atrodos, tikai jūtu, ka elpot paliek grūti.
nevajag visas šīs problēmas. nevajag melu, nevajag rīkoties pašai pret savu sirdsapziņu. Sirdsapziņa vēl nav principi. Nevajag darīt neko tādu, pēc kā realizācijas jau sākotnēji ir zināms, ka būs slikti - garīgi, varbūt arī fiziski. Kāpēc mēs daram pāri paši sev? varbūt nemīlam savu ķermeni, savu dzīvi, sevi? Neviens no apkārtējiem mūsu pasaulēs ielīst nevar, tikai tas, ko izkliedzam , ozbļaujam ir redzmas citiem, bet tad vēl ir jautājums vai ticēs... Melot un melot, ka tiek melots. kas tad sanāk sākumā?
Pārāk idiotiksi, pārāk pretīgi, pārāk apnicīgi un nogurdinoši. piedod, Tu - kam, es nodarīju tik daudz pāri ar meliem, kas ir bijuši manas pasaules patiesības interpretācijas. Piedod, Tu - kura pasaulie s vēl tikai sāpināšu ar savu eksistenci, savas pasaules interpretāciju tavējā...
 
 
( Post a new comment )
[info]pravietis on January 27th, 2003 - 08:50 pm
Pareizi!
Huju to mīlestību! Zadalbala padla bļja!
Starp citu tā jau ir savā ziņā laba zīme, kad nogursti no sevis meklēšanas, mīlestības un sāpēm. Tas ir tā pat ar cilvēku, kurs pēkšņi apzinās īstenībā viņš ir cietumā. Pirmā reakcija - psihoze, ārdīšanās, galvas dauzīšana pret dzelzs durvīm, beigās asaras un činkstēšana, taču ņihuja. Viss bezjēdzīgi. Tad nāk nāk nogurums no dauzīšanās un raudāšanas. Beigās vienkārši ej un iedzer kopā ar kameras biedriem, uzspēlē ar šiem domino un samierinies ar to, ka apkārt nav rožu dārzs...
(Reply) (Link)