Bērnībā mūsu ģimenei vasarnīcai kaimiņos dzīvoja ebreju ģimenīte. Māte, vecmāmiņa un puika.
Un abas sievietes bija izlēmušas, ka bērns ir par tievu.
Sākās vesels karuselis - dažreiz varēja novērot, kā māte skraida dēlam pakaļ pa dārzu ar šķīvi rokā un raudulīgā balsī aicina dēliņu ieēst vēl.
Vēl tika meklēts kaut kas trekns, kas puikam garšotu. Un beigās atradās gan. Izrādījās, ka Toļikam garšo speķis.
Nu un tad bija speķis no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam.
Puika miesās pieņēmās. Visi bija apmierināti.
Taču mūsu ģimenes lokā tika vienbalsīgi nospriests, ka tas ir ārprāts. Jo puika pats pēc kāda laika sāka izskatīties pēc speķa. Un tā tas arī palika.

tjipo šausmu stāsts? ;D
man par laimi/nelaimi negarsho speķis kā tāds.
Tikai varbūt mazas, plānas šķēlītes ar sīpōlīniem un uz rupjmaizes

Uz baltmaizes, uz baltmaizes. Tā sanāk barojošāk :)) Un majonēzi uzzied.