mēdz teikt, ka cilvēks dzērumā atklājot savu īsto dabu. Un ko darīt tiem līdzcilvēkiem, kuriem jāsaksaras ar šīm personām, kuras tikai dzērumā ir labi, jauki, etc brīnišķīgi cilvēki? Un kuriem skaidrā esot ir kompleksi, traumas, neadekvātas rīcibas, kuriem ir bail un kauns pašiem par sevi? Galu galā apreibināšanās nevar ilgt mūžīgi. tad jau labāk būt šizofrēniķim. Nesen skatījos filmu un atkārtoti nodomāju, ka šizofrēniķi, ja pašam tas netraucē, patiesībā ir vieni no laimīgākajiem cilvēkiem, jo viņiem ir pilnīgi sava pasaule, un savi draugi, piedzīvojumi, izvēles un pārdzīvojumi, kuri jāmāk analizēt, uzmanīties un pārdzīvot tā pat kā dzīvē. galu galā, vai nav vienalga, vai mēs dzīvojam reālajā pasaulē vai ilūziju, ja emocijas abās ir vienādas?