Stāsts nav par pesimismu vai optimismu, bet gan par to, ka deviņdesmit deviņiem no simts nav prāta. Dzīve patiesībā ir pavisam vienkārša, un cilvēkam jāpieliek daudz pūļu, lai to sabojātu. Cik patīkami ir sēdēt mājās, kad pa jumtu sitas lietus un tu zini, ka tavā mājā nav smagu, garlaicīgu cilvēku.