Kā nu sanāca kā ne, bet šogad sanāca būt Vācijas dienvidos tieši uz to brīdi, kad tur uzsniga pirmais sniegs. Braucām īrētā mašīnā cauri mazam lauku ciematam, kurā bija apmēram 40-50 mājas. Pārslas no debesīm krita lēni un smagi un bija skaisti. Apmēram pēc pusotras stundas braucām atpakaļ pa to pašu ceļu. Sniegs bija sasnidzis apmēram 2-3 cm un pa ciemata centrālo ielu brauca ar sniega lāpstu aprīkots traktors. Un ziema nevienu nebija pārsteigusi nesagatavotu.

Jau otro nedēļu būdams Latvijā skatos, ka arī šeit, skaistajā, par mazo Parīzi dēvetajā, Latvijas galvaspilsētā ir ziema. Un sniegs ir sasnidzis jau apmēram pusmetru. Taču līdz šim vēl neesmu redzējis nevienu sniega tīrāmo mašīnu, nevienu traktoru, tikai pāris nabaga sētniekus, kuri ar lāpstām mēģina izcīnīt šauru no sniega brīvu strēmelīti uz trotuāra, norakto sniegu metot uz ielas braucamās daļas, pa kuru atkal sniega tīrāma mašīna visticamāk izbrauks vienreiz gadā - kaut kad, kad pavasaris sniega kupenas būs jau krietni paplucinājis.
Jo tālāk uz ziemeļiem jo nesagatavotākus mūs pārsteidz ziema. Un tā jau 19-to gadu pēc kārtas.

Visiem kaķi kā kaķi, manējais - gatavais mērkaķis.