as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

tā bija visskaistākā vasara manā dzīvē. es atceros, kā mēs saskatījāmies. futbols. francija pret... es neatceros. atceros, ka francijai diez ko labi negāja. atceros ģitāru. atceros vienu no skaistākajiem vīriešiem, ko savā mūžā esmu redzējusi. un zini, es parasti nedomāju, ka vīrieši ir skaisti. atceros, ka tu vēl biji mazs zēns, tikko lielpilsētā, ruenā pabeidzis beaux-arts, skaistās mākslas, tu zīmēji uz burtnīcu stūriem. mēs ar miku smēķējām, universitātes pilsētiņa, visas tās augusta zvaigznes, tu teici, ka esot atmetis. ka vairs nekad. pēc diviem gadiem satikšu tevi devītā kvartāla mazā kafejnīcā, tu smēķēsi,tev būs ciniskas acis un es- es mazas meitenes egocentrismā domāšu- vai tā ir mana vaina. diez vai. kad tev jautāšu, tu teiksi: parīze, parīze. bet toreiz tev vēl ir sapņainas acis. un labas. bezgalīgi labas acis. bet jau toreiz asa un trāpīga humora izjūta. es biju tik jauna. tāda muļķe. bet tu gribēji mani sargāt. vienu brīdi tu pat gribēji mani mīlēt, bet tu biji par labu, lai... es atceros, tu man rakstīji no vīnogu lauka. mēs visi te esam notriepušies līdz ausīm, es dzeru vīnu un iztēlojos tevi tepat blakus, vēl tuvāk. tai naktī es izdomāju kādreiz man arī jāaizbrauc, jāredz. tai naktī es uzrakstīju dzejoli. par to, ka dzīve par īsu, lai spoguļotos otra zīlītēs. miks vienmēr tēvišķi smīnēja par mani, man šķiet. tu mani  uztvēri nopietni. pārāk nopietni, es biju pilna ar bērna nežēlību, es zinu. tu biji brīnums. romantiķis ar lieliem mērķiem, maiguma pilns- un tomēr tāds puika.  un beigās- mazs, aizvainots puika. piedod. piedod. piedod. piedod. es atceros tikai nepiedienīgas lietas. nāvei nepiedienīgas. tu brīnišķīgi skūpstījies. un, kad nogāzu tevi zālē, vasaras atdzērusies, tu pasmaidīji un teici- es neesmu tāds. un tad tas vakars. rīts, kad es pamostos, sveša valoda man griež ausīs, es gribu mājās, tikai mājās. un tad jau es zinu, ka viss. beidzot pavisam viss. vai tas, kā tu mani aizvedi uz vietu, kas man mūžam būs mīļākā vieta parīzē. kur es pēc tam vedīšu tik daudzus, mazā nodevēja. un vēl aizvien, atgriežoties, iegriežoties, iešu turp, iešu turp, kur es sāku, kur es biju tik bezgalīgi brīva. kas būtu noticis, ja monēta būtu kritusi citādi? un bref, tāpēc es vienmēr visu laiku teikšu daudz par daudz bref. iespējams, tas ir vienīgais tavs mazais gabaliņš, kas paliks manī. es vēl aizvien nespēju noticēt , ka jūs metāt monētu, man bija deviņpadsmit- kāds bija jūsu attaisnojums?  miks bija gudrāks, vecāks, viņš mācēja blēdīties. akdies, tās bija bērnu spēlītes, saprotams. mana parīze sākās ar tevi. tad devītā kvartāla kafejnīca, stella artois, vai ne, tās nogurušās acis. bet, šķiet, tu biji apmierināts, pēc tam, pēc tam, tev bija savas lietas, es taču spiegoju, bija smuki, smuki, atceros kaut kādu stop motion sēnas krastā, atceros, ka padomāju, ka tev ir iekšā, mazas, precīzas detaļas, es izvēlējos neīsto puisi, es izvēlējos klejotāju, vai ne?  es taču gribēju mākslinieku. tādu, kas mīl mazās lietas, kuras nemaz nevar pamanīt bez (ar maigumu?) apbruņotām acīm. varbūt tāpēc es sāku tev rakstīt. tu neatbildēji. bija par vēlu, mēs bijām izauguši un virs parīzes noteikti vairs nekad nav bijis tik daudz zvaigžņu. patiesībā, vispār neatceros zvaigznes virs parīzes, tikai tai vasarā, tai neprātīgi karstajā vasarā.

es ceru, ka tās ir muļķības par to, ko runā, ka, kad kāds ir miris, tad viņš ir beigts un pagalam, jo tad mēs vairs nekad nesatiktos, bet mēs satiksimies, vai ne? tu smiesies par manu lauzīto franču valodu, tu nesapratīsi par ko es vispār lūdzu piedošanu, un būs vasara. karsta augusta vasara un mēs būsim jauni un mums būs mežonīgi daudz sapņu.