as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - par dzeju biku

vot, nepatīk man vigulis. pa rindiņai, jā, bet viss kopā saplūst tādā masā un noskaņā, ka- ne-a. lasot interviju ar viņu, gan traki sajūsmināja "ja gribas mīlēt, nevis tikai rakstīt par mīlestību, tad tas ir jādara." tā kaut kā kruta pateikts. savukārt, tas, kā viņu novērtējuši balvotāji, tas atkal ir drausmīgi pateikts. visi šitie "emocijas un intelekts atrodas nepastarpināta konflikta un sasprindzinājuma stāvoklī, radot eksistenciāli smeldzīgu vidi refleksijai par cilvēka vietu pasaulē" vai "noplukuši aristokrātiskajā tumšajā estētikā savienojusies smalka mīlas lirika ar mūsdienu mākslinieciskās bohēmas izdzīvotās eksistenciālās bezjēdzības skaudru pārdzīvojumu labākajās tradīcijās"... nopietnīī?

es nekādā ziņā nepretendēju un netaisos pretendēt uz "jaunā dzejnieka" statusu, vienalga, būs grāmata, viss saies šķērsām un nebūs, vienalga. es rakstu, viss. un, diesnogrābstās, sākt kādu dienu urķēties, lai tikai izklausītos īpaši intelektuāliģenta. bēt. man liekas, ka pa lielam, atsaucēm piebārstīta gudro vārdu dzeja ir nomācoša. visiem, izņemot literatūrzinātniekus. varbūt tā saku tāpēc, ka nu pati nekādi tā nevarētu, neesmu pietiekami daudz manuskriptus sarijusies. un tomēr. šie outsmartošanas mēģinājumi, un šeit nekas netiek pārmests vigulim, tikai tiem, kas apkārt, mazā dīķīša tuvumā, kāda tur dzeja?

viena no Dzejām par dzeju, i.š. "kā rakstīt dzeju ar ..". tostarp- kā rakstīt dzeju ar kaunu?/skatīties meitenēm acīs/izskaidrot bērnības traumas- fantasķika vispār.

nepateikt neko jaunu. visi vienādi. visi mirsim. vārdu vieglums ir tas, kas dzeju padara skaistu. un sarežģītībā nav viegluma. savukārt pats vieglums ir ļoti sarežģīts.

tāpat kā mīlēt ir sarežģītāk kā rakstīt par mīlestību. rakstītāji vispār tādi pagļēvi radījumi, kuri sapratuši, ka uz papīra stostīšanās mazāk manāma.