Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - par asarām

Sep. 12th, 2008 11:32 am par asarām

vakar , kad ienācu skolā, liza runājās ar savu asv atstāto boifrendu un briesmīgi raudāja, pirmkārt, jo pietrūkst, otrkārt- pārmet, ka aizdevusies uz eirōpu un tā.

izdarīju kaut ko, ko daru reti, jo vispār jau esmu tāda dreģe no limuzīna- reizēm ir žēl, bet pažēlot nemāku.

vairāk par roku uzlikšanu uz pleciem neiedrošinājos. man pašai drausmīgi netīk, pat ja tuvi cilvēki apkampj, tad asaras kļūst nekontrolējamas un...nu jūs jau zināt. bet vienkārši stāvēju pāris minūtes, turot rokas uz viņas pleciem.

bet vispār. vot nezinu. raudāt un skumt vebkameras priekšā, tomēr ir... kaut kāda sakropļota romantika. tīri tehniski tehniskas skumjas... brrrr.

pāris long distance attiecības man vienmēr ir vajadzējis pārvērst vismaz šausminošos telefonrēķinos.
un raudāt savā stūrītī.

raudāt džekam sejā. ar vienu reizi pilnīgi pietika, arī tad, man bija jāsāk mētāt jociņi par drama queen tēmu.

un mani vīrieši neraud pēc maniem standartiem, kāpēc man būtu jābūt jūtelīgākai?

madeirā turēju rokās portugāli pēdējā naktī, viņš raudāja, ka mani vairs neredzēs. centos iejūtīgi klusēt, bet, kad beidzot tiku vaļā, iemetos istabiņā un teicu meitenēm: cigareti, ātri!

un nopurināju visas asaras nost. lorēns raudāja, bet viņam vienīgajam piestāvēja. tādas acis, kurām piestāv asaras.

ā, hakims arī. bet viņam piestāvēja viss.

toreiz tajā vasarā, kad sapratu, ka raudāšu, izdzēru sešus tekilšotus, sameklēju r., pasmaidīju un teicu:

hey, sweetheart, you're a bitch.
you're drunk.
yap. and happy to be. have a nice life.

un tikai tad. zem segas.

vai vienīgo reizi videnē. kad dūdas sameklēja mani sēžam instrumentu noliktavā. kā jūs zinājāt, ka es te būšu?
nāc ārā.

nē. man vēl jāaiziet sakrāsot acis.


man patīk izraudāt lieko vienai, kā bērnam, kliedzot un plēšot traukus pret sienu.

tāpēc, ka kādreiz, zināju- tiklīdz sākšu raudāt, būšu zaudējusi. vairs nesalikšu kopā vārdus, teikšu lietas, ko nožēlošu...

divreiz gadā man jāparaud savā stūrītī. pārējās asaras atstāju kino. maz labu filmu, kas mani nepārvērš želejā. viss iekrātais allaž tiks atdots mirušajiem varoņiem vai trāpīgiem citātiem.

1 comment - Leave a commentPrevious Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

Comments:

From:[info]anna
Date:September 12th, 2008 - 01:58 pm
(Link)
racionāli domājot, man šķiet pilnīgi normāli, ja džeki kādreiz raud. bet tad, kad tas tiešām notiek, es nevaru izturēt, nevaru līdzi just, lai par ko tās asaras būtu. jo sevišķi, ja no manis šķiroties - man prātā ir domas apmēram kā "labi labi vecīt, nestāsti, ka manis dēļ, mīkstais vienkārši esi, bet man likās, ka īsts vīrietis". un tik trakas tās domas, un tik grūti tās nepateikt, jo tā jau nemaz pa īstam nedomāju.